Atlases laiks

nobriedusi1

Savos trīsdesmit piecos gados es kaut kur izlasīju: “Vecuma traģēdija nav tā, ka tu noveco, bet gan tā, ka arvien vēl paliec jauns.”. Es padomāju: “muļķības!”. Tagad ar katru gadu arvien vairāk es saprotu: “cik precīzi!” Iekšēji it kā nekas nav mainījies. Tikai ķermenis, nez kāpēc, visu laiku uzstājīgi par sevi atgādina – un ne vienmēr tie ir erotiski impulsi.

Katrs apēstā ēdiena grams bezkaunīgi paziņo, ka “tiks izmantots pret tevi” un stingri gulstas uz gurniem, sapņojot par to, ka “apmetīsies tur uz mūžiem”. Nākas izvēlēties restorānus, kuros nekārdinās ar hinkali, hačapuri un picu. Tagad tu ēd čia sēklas, nomaini rīsus pret kvinoju, domā, kur šajā pilsētā atrast lapu kāpostus un kādu nekaitīgu eļļu.

Nav iespējas vairs atlikt ideju par sportu. Varbūt ne sportu, taču vismaz kādu slinko rīta vingrošanu. Ir skaidra sapratne par to, ka, ja nekustēsies, tad ātri vien pienāks tādas pat skaidras beigas. Tāpēc vārdi kardioslodze, stiepšanās, locītavu elastīgums, hormonālais balanss kļūst par vārdiem no tavas vardnīcas. Tas tāpēc, lai pēc tam nemācītos tādus grūtus vārdus kā artrīts, holesterīns, ateroskleroze, biopsija.

Un, ja agrāk varēji visu pa pilsētu dienu nostaigāt augstpapēdenēs, lai kājas izskatītos slaidākas, tad tagad tajās vari tikai graciozi sēdēt. Bet ērti apavi un (ak šausmas!) ortopēdiskie pēdu ieliktņi tagad ir tavi labākie draugi. Tagad jāiemācās apmeklēt pieaugušo veikali, jo jauniešu brendi izskatās kaut kā muļķīgi – figūra vairs nav tik jauneklīga. Kašmirs, lins un kokvilna pamazām aizstumj “jautro” akrilu. Sintētiskie audumi izsauc patiesas mokas.

Un vēl, atceries studentu gadus? Tu varēji trijos naktī apēst gabalu grilētas vistas, uzdzert alkoholu, tusēt visu nakti un pamosties astoņos no rīta tīri labi izgulējies?

Tagad? Nepietiekami svaiga ola, kas dēta pirms 10 dienām, organismā izsauc nepatīkamas sajūtas. Bet vairāk kā vienu glāzi Toskānas sarkanā vīna nav iespējams izdzert bez manāmām sekām. Nerunājot par to, ka varētu gulēt mazāk par to, cik vajadzīgs. Tad no rīta nožēlosi, ka neesi nomiris jauns.

Iespēju plašuma vietā atnāk rūpīgas ATLASES laiks. Laiks iesēdies lidmašīnā un tagad lido ātri, atstājot aiz sevis gadus. Ir skaidrs, ka diez vai visu paspēsi. Bet tieši tāpēc gribas paspēt pašu galveno. Gribas darīt tikai to, ko patīk darīt un, ko mīli darīt. Visu pārējo lai dara citi.

Gribas teikt pārliecinošu “nē” tam, kas tev neder. Kompromisi vairs nav greznība. Gribas skatīties uz kaut ko skaistu, dzīvot ērtā, ēst svaigu un garšīgu, elpot tīru, klausīties klusumā.

Gribas būt ar tiem, ko mīli. Pārējiem viss tiks izsniegts stingri pēc pieklājības normām.

Tu vari sarunāties ar gudrajiem trīsdesmitgadniekiem bez skaudības un cenšanās aizsargāties ar savu bagāto pieredzi. Viņi tavā dzīvē ienes daudz kā jauna.

Tu vairs negaidi, ka kāds atbildīs tavām prasībām. Vilšanās ir ļoti daudz ko iemācījusi.

Tu vairs netici nekādām pasakām un ilūziju paliek arvien mazāk. Taču priecājies, ka drīz paradīsies tie, kuriem pasakas būs tieši laikā. Tu jūti līdz jaunajiem un sagatavo viņiem kabatas lakatiņus, skatoties, kā viņi rada tik ļoti tajos gados nepieciešāmās – vienu ilūziju pēc otras.

Tu zini, kas esi, kas tev piestāv, bez kā tu nevari iztikt, kurus principus tu aizstāvēsi, par ko tikai vienkārši paraustīsi plecus un neliekuļotā izbrīnā pateiksi: “redz, kādi mēs tomēr dažādi!”

Tev nav gluži vienalga, ko par tevi domā citi. Viņi ir un domā – un tas jau ir labi, ka domā. Taču tu zini, ka tev ir tiesības “domāt skaļi”, bet viņiem ir tiesības tevi nemīlēt un neklausīties tevī.

Tu, protams, visiem visu jau esi pierādījusi, taču priecājies par jauniem izaicinājumiem, jo tie tevi sagaidīs ar to jauno, ko vēl neesi pieredzejusi, liks uztraukties, pārdzīvot un straujāk sisties sirdij.

Sapņi pārvēršas plānos – par realizēto tu sevi paslavē, bet nerealizēto piedod, tas dara tevi cilvēciskāku.

Kādā brīdī tu saproti, ka nodzīvot līdz vecumdienām, tas jau ir sasniegums un dāvana. Un, ja briedums jau māj tev ar roku, tu vari būt pateicīga sev. Pacietīga. Gudra. Sagaidīji. Un tagad ir iespēja ar to kopā vēl nodzīvot lielu daļu ne sliktākās savas dzīves, kurā tu jau skaidri zināsi, kas tu esi.un ko gribi.

Autors: Irina Mlodik

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements