Kas Tev makā?

starik

Ļaužu pārpildītā vilciena vagonā biļešu kontrolieris atrada vecu un nobružātu ādas maku. Lai atrastu īpašnieku, viņš ieskatījās makā, bet nekādu norāžu par makasaimnieku tur nebija. Makā bija vienīgi pavisam nedaudz naudas un svētbildīte. Viņš izstieptā rokā pacēla maku augšā un skaļi jautāja: “Kam pieder šis maks?”
Kāds vecs vīrs atsaucās: “Tas ir mans maks. Lūdzu, dodiet to man.”
Bet kontrolieris teica: “Jums nāksies to pierādīt. Tikai tad to atdošu.”
Vecais vīrs uzsmaidīja bezzobainu smaidu un teica: “Tajā ir svētbildīte.”
Biļešu kontrolieris neatlaidās un teica: “Tas nav pierādījums; ikvienam makā var atrasties tāda svētbildīte. Ar ko tā ir īpaša? Kāpēc makā nav arī tava fotogrāfija?”
Vecais vīrs ievilka dziļu elpu un sāka stāstīt: ”Tūlīt pateikšu, kāpēc makā neatrodas mana fotogrāfija. Šo maku reiz man iedeva tēvs. Tas bija tad, kad vēl gāju skolā. Mani vecāki man deva nelielu kabatas naudu. Tad šajā makā glabāju savu vecāku fotogrāfiju.
Pusaudža gados biju ļoti apmierināts ar savu izskatu un tad izņēmu vecāku fotogrāfiju un makā ieliku savējo. Man patika skatīties uz sevi, uz maniem skaistajiem biezajiem matiem.
Pēc dažiem gadiem apprecējos. Mana sieva bija ļoti skaista. Es viņu ļoti mīlēju. Un, protams, savu attēlu nomainīju uz sievas fotogrāfiju. Stundām ilgi es varēju skatīties viņas jaukajā sejā.
Kad piedzima mūsu pirmais bērns, tad manā dzīvē iesākās jauns pavērsiens. Saīsināju savu darba laiku, lai tikai varētu būt kopā ar dēlu. Gāju vēlu uz darbu un steidzos ātri atpakaļ. Un tad makā parādījās mana dēla attēls.”
Vecā vīra acīs sariesās asaras, kad viņš turpināja:” Mani vecāki nomira pirms daudziem gadiem. Pagājušajā gadā viņsaulē aizgāja arī mana sieva. Mans dēls, mans vienīgais dēls visu sevi veltī savai ģimenei. Viņam vairs neatliek laika man. Viss tas, kas reiz ir bijis man tik ļoti svarīgs nu ir tālu prom un neaizsniedzams.
Tagad makā esmu ielicis svētbildīti. Tikai tagad esmu sapratis, ka mans īstais sabiedrotais, palīgs un atbalsts ir Viņš. Viņš nekad mani neatstās. Viss! Ja vien to būtu sapratis agrāk.
Ja vien Viņu būtu mīlējis visus šos gadus, tāpat kā mīlēju savu ģimeni, tad šodien nejustos tik vientuļš!”
Biļešu kontrolieris klusējot atdeva maku vecajam vīram.
Kad vilciens apstājās nākamajā pieturā, tad kontrolieris steidzīgiem soļiem devās grāmatnīcas virzienā un veikala pārdevējam teica: “Man lūdzu vienu svētbildīti. Tādu, ko varu ielikt makā.”

No Māras Brantes krājumiem

Advertisements