Dvēseles atmiņa. Kāpēc mēs to pārstājam dzirdēt?

dvēsele būrī8

Mēs piedzimstam kā balta papīra lapa. Uz tās var uzzīmēt absolūti visu. Taču zināšanas par iepriekšējām dzīvēm kaut kur glabājas. Iedomājies, tev ir 4 gadi. Kaut arī šajā vecumā daudzas lietas ir jau pazīstamas, attieksme pret priekšmetiem, cilvēkiem, dzīvi, vēl tikai sāk veidoties.

Tu jau zini, ka pasaulē ir daudzas lietas, kurām doti nosaukumi. Jūra, upes, koki, dzīvnieki, puķes – dzīvi, nedzīvi, nav svarīgi, bet visi tie iegulst vienā lielā bildē. Harmoniska, bezgalīga, skaista pasaule un maziņš cilvēciņš – viss – vienots vesels.

Tālāk viss ir nedaudz skumjāk. Mūs sāk mācīt dzīvot šajā pasaulē, iepotē attieksmi pret lietām un norisēm. Melna krāsa – slikti, tās ir bēdas un trauksme tām līdzi. Balta krāsa – tā ir tīrība, sirsnība. Melnais un baltais slikti sadzīvo kopā. Labais – tas ir labi, ļaunums – slikti. Labi, kad noderīgi tev, slikti – kad kaitīgi. Pelēkā krāsa ir skumju krāsa. Pelēki mākoņi, diena bez prieka, nav noskaņojuma. Debesis – zilas, dažkārt koši zilas. Zaļais – dzīvība, cerība, pavasaris. Ļoti viegli ir visam piekārt birkas un rezultatā tās aizvieto dzīves sajūtas. Pieaugot, mēs sāksim izvairīties no sliktām krāsām un domām un centīsimies redzēt labās. Pēc tam mēs pierodam un birkas kļūst nevajadzīgas. Tagad, kad tu nejauši redzi melno krāsu, tu skumsti un uztraucies.

 

Bērnībā mēs esam dabiski – īsti. Raudam, kad mums sāp, priecājamies, kad mums ir labi. Kad mācamies spert pirmos soļus, mēs tūkstošiem reižu krītam un tikpat daudz reižu ceļamies. Turpinam mācīties un nepadodamies. Kā palaist vaļā rokas, mēs iemācīsimies vēlāk. Enerģijas ir pārpārēm un neapturamā ziņkārība liek mums nemitīgi kustēties, aiztikt, pagaršot. Sēdēt klusi, netrokšņot, neuzdot liekus jautājumus mums iemācīs vēlāk.

Mēs uzticamies savām sajūtām un atklāti paužam savas jūtas. Mēs atveram pasaulei savu dvēseli un tā atbild mums, atklājoties visbrīnišķīgākajās krāsās un nokrāsās. Mēs zinām, ka cilvēka, kurš daudzas reizes dzīvo uz šīs planētas, dvēseles atmiņa ir mūsos. Šī atmiņa palīdz dzīvot harmonijā ar Visumu.

Mums nemāca klausīties un dzirdēt savu dvēseli, nemāca to saprast un atcerēties iegūto pieredzi.

Kas notiek tālāk? Kāpēc mēs zaudējam dvēseles atmiņu?

Atbilde ir vienkārsa. Vecāki mūs māca tā, kā savulaik mācīja viņus. Programmēšana, iedvešana, šabloni, kompleksi – tas ir tas, ko mēs saņemam. Puisēns skrēja un nokrita, sāka raudāt, viņu ātri piecēla, sāka mierināt, iedeva konfekti, lai pārstāj. Un viņš vairs neraud. Vēlāk viņš raudās katrā izdevīgā brīdī un saņems savu konfekti. Pēc tam žēlosies par dzīvi un viņu pažēlos un palīdzēs viņam.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Runa nav pat par šabloniem, pie kuriem mūs pieradinājuši -pareiziem vai nepareiziem. Mēs pārstājam analizēt situāciju un rīkoties, izejot no konkrētajiem apstākļiem. Pēc šablona ir vienkāršāk dzīvot, taču žēl, ka pēc tam mēs nevaram to tik viegli izmainīt. Ja mums iedevuši veiksmīgu šablonu, mums ir paveicies un dzīve rit viegli un gludi. Bet visbiežāk šabloni traucē mums dzīvot un ierobežo mūsu izaugsmi.

Kad cilvēkam ir labs garastāvoklis, viņš priecājas par visu. Vienkārši staigā un smaida vējam, pretimnācējiem. Ieejot telpās, kur ļaudis ir drūmi un nopietni, un turpinot smaidīt, viņš sastopas ar neizpratni un nosodījumu. Pārstāj smaidīt – nedrīkst taču izcelties! Mēs sākam slēpt savas patiesās jūtas, vēlmes. Pārstājam dzirdēt savu dvēseli. taču dvēsele atceras visu labo, kas bijis mūsos un grib to no mums – tagadējiem. Mēs turpinām cīnīties ar to, kas ir labākais mūsos, tērējot enerģiju uz dzīvi uzspiestajos stereotipos.
Vai mēs tā kļūstam laimīgāki?

Avots: http://verhosvet.org/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements