Dieva Zīmes

11745710_924886100917040_3786105973201565601_n

Daudzi no mums bieži žēlojas par to, kas notiek apkārt un tieši tāpēc bieži neievērojam visu to skaisto, ko dāvā mums Visums. Bieži mēs neaizdomājamies par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Mūsu prāts ir tā uzbūvēts, ka bieži vien atļaujamies būt neapmierināti ar visu, kas notiek. Un tikai ar gribasspēka palīdzību mēs varam izmainīt savu domāšanu, tādā veidā, izmainot arī savu likteni.Šis pastāsts ir par to, cik ļoti svarīgi ir prast uzticēties Visumam un saglabāt mieru it visās situācijās.

Puisēns gāja pa meža ceļu. Saule spīdēja, putniņi dziedāja un gaiss smaržoja. Priedes sniedzās debesīs un bija jūtams to sveķu aromāts. Puisēna sirds bija pilna laimes un prieka.

Un pēkšņi viņš paklupa pret priedes sakni un nokrita. Prieks pazuda, celis nežēlīgi smeldza un asiņoja. Sāpes aizēnoja vasaras spilgtās krāsas.

— Ak, Dievs! — viņš iesaucās, — kāpēc tu manā ceļā noliki šo sakni? Kāds gan tu sargātājs, ja ļāvi man tik sāpīgi sasisties? — aizvainots iesaucās puisēns.

Viņš piecēlās un, pieklibojot, nogriezās no ceļa uz taciņu. Sāpes pamazām norima. Puisēns bija pārāk labsirdīgs, lai ilgi atcerētos aizvainojumu un atkal priecīgi devās tālāk pa izvēlēto ceļu. Piekusis, viņš apstājās atpūsties pie strautiņa – padzērās spirgto ūdeni un ta atjaunoja zudušos spēkus  Atveldzējies, viņs devās tālāk. Priekšā slējās kalns, viņš nolēma tajā uzkāpt un atkal, paklupa pret akmeni un velreiz sasitās.

— Ak, Dievs! Nu kāpēc man tik ļoti neveicas! Atkal tu par mani aizmirsi! Kāpēc nepalīdzi man iet! Kāpēc moci?!
Kamēr viņs piecēlās un apskatīja savas brūces, netālu nogāzās liels, vecs koks, kas kritienā teju aizķēra viņu.

Tālāk taciņa atdūrās pret platu ceļu un puisēns priecīgi devās tālāk. Un viņš nezināja, ka pirmajā reizē, kad viņš paklupa, netālu ložņāja indīga čūska. Un, ja viņs nebūtu nokritis, viņš noteikti uzkāptu čūskai un tā viņu sadzeltu. Bet otrajā reizē, ja viņš nebūtu pakritis, rāpjoties kalnā, viņu nospiestu milzīgais vecais koks.

Ceļš izveda puisēnu meža pļaviņā. Un pēkšņi savilkās mākoņi, sāka pūst ziemeļu vējš un sākas negaiss. Sākumā atsevišķas lietus lāses, pēc tam jau lietus lija aumaļām. Vējš bija tik stiprs, ka puisēns nespēja paskriet, lai atrastu, kur paslēpties. Cīnoties ar vēja brāzmām un lietus šaltīm, viņš centās nokļūt līdz lielam kokam, cerot zem tā zariem paslēpties no negaisa. Bet kāja paslīdēja, vinš nokrita un salauza roku. Un šajā brīdī, izmisis un sāpēs kliegdams, viņš ienīda savu Dievu.

— Es vairs neticu, ka tu esi, — viņs kliedza.
— Es vairs neiešu pa tiem ceļiem, kurus tu man norādi, — viņš turpināja, asarām birstot, mokoties sāpēs. Un viņš nezināja, ka kokā iespēra zibens un kritiens atkal izglāba viņa dzīvību.

Atceries: ne viss, kas pirmajā mirklī šķiet neveiksme – tāda arī ir. Iespējams, tavs kritiens, tava nelaime ir labākais, kas ar tevi varēja notikt. Nesteidzies nosodīt Dievu un savu Likteni, iespējams, tie tev ir ļoti labvēlīgi.

Avots: http://www.uspeh.club/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements