Bailes kā galvenais šķērslis

bailes111

Pats varenākais instruments, ar kura palīdzību neļauj notikt pārmaiņām dzīvē, ir Bailes. Tas ir kā šlagbaums, kas laiku pa laikam parādās katra cilvēka ceļā. Vieni nedaudz pagaida un dodas cita ceļa meklējumos. Citi nolemj braukt, to neievērojot, bieži, pārkāpjot noteikumus. Trešie paliek pacietīgi gaidot, dažkārt pat veselu mūžību, kad beidzot nīstamais šķērslis ppazudīs.

Bailes nekad nestāv uz vietas. Tās progresē, soļojot klusi, nemanāmi, bet pārliecināti. Tās ir kas līdzīgs miglai – kas nemanāmi ietin dažādas tavas dzīves sfēras un vienu dienu pamodies, tu sajūties kā tāds pazaudējies ezītis miglā, kurš neredz tālāk kā divus soļus sev priekšā – savas dzīves ceļā. Tādā miglā nav redzamas ne pilsētas gar jūras krastu, ne arī cilvēks, kurš iet tev pavisam blakus.

Bailes tevi iekaro pakāpeniski, tās nesteidzas, jo nav tādas vajadzības. Sākumā tu nobīsies sadot pa muti kādam no “bandas vadoņiem” jaunajā skolā, jo viņš taču tāpat ir spēcīgāks un populārāks. Pēc tam tu neriskēsi likt eksāmenu un samaksāsi pasniedzējam par labu atzīmi, jo iemācīties šo priekšmetu nudien nav viegli. Vēl pēc laika tu sāksi ienīst savu darbu, kurā priekšniecības attieksme ir briesmīga un kolektīvs šausmīgāks par terāriju, un cilvēka necienīgā alga, kas tiek izmaksāta reizi trijos mēnešos, vispār ir neiedomājama cietsirdība. Un tomēr tu turpināsi strādāt. Klusējot, bez iebildumiem, jo, ja nu gadījumā priekšniecība saniknosies par kādu tavu nekaunīgo jautājumu, un gala rezultātā tevi atlaidīs (ak, šausmas!!!) Un no otras puses, alga reizi kvartālā ir labāk kā nekas!

Pēc tam tu nevarēsi aiziet no vīra, kurš ir nenormāli greizsirdīgs uz katru žaketi, kas karājas veikalā uz pakaramajiem (protams, pie visa vainīgas viņa paša bailes un nepārliecinātība par sevi) un prasa tev atskaites par tavu atrašanās vietu ik pāris stundās. Tu paklausīgi zvanīsi viņam norunātajā laikā un mierināsi sevi: “Citām ir vēl briesmīgāk!”  Un tu piekritīsi, sirdij skrapstot, un pēc tam tie visi jau būs kļuvuši par taviem ieradumiem.

Tas tāpēc, ka tas viss ir pierastais un pārciešamais “ļaunums”, un tu jau esi pieradis un izstrādājis savus aizsardzības mehānismus. Taču nav jau zināms, kāds “ļaunums” tevi gaida aiz nākamā stūra. Un no šīs negatavības un nezināšanas paliek vēl bailīgāk.

Veidot attiecības (arī darba – koleģiālās) ar tiem, kuri baidās, ir vienkāršāk. Tāpēc, ka viņiem nekas nav jāpaskaidro, jāpierāda. Viņi to nemaz neprasa. Tāpēc, ka bailes viņus paralizē. Veidot attiecības ar tiem, kuri baidās, ir kā boksēties ringā ar pretinieku, kuram ir sasietas rokas un pleznas kājās – vienkāršāk par vienkāršu. Bailes sasien no iekšas. Tās nodrošina tumšus, necaurspīdīgus aizkarus, droši aizklājot skatu uz jauniem ceļiem un apvārsni. Tas liek nolaist acis, ta vietā, lai paceltu galvu un ieraudzītu zvaigžņotas debesis. Jaunu iespēju debesis.

Tumšam mežam nebūt nav jābūt briesmīgam un pilnam šausmu. Tajā var būt brīnumaini ziedi, kas atveras tikai naktī. Nebaidies! Pasaule pieder drosmīgajiem! Un arī tava pasaule!

Autors: Ondo Ange Alisa

Tulkoja: Ginta FS

© psy-practice.com

Advertisements