Izdarīt izvēli

Persenen denis

Nezin kāpēc par to nerunā un neraksta. Iespējams, vienkārši nav aizdomājušies. Tā ir tā pati noslēpumainā zināšana, kas atrodas tepat – pašā virspusē, bet daudzi to neredz vai arī vienkārši nevēlas redzēt. Tas, manuprāt, ir pirmais ilgu un laimīgu attiecību priekšnoteikums.

Es nezinu, kā pēc svarīguma, taču pēc hronoloģijas – patiešām pirmais. Tas ir kā datorspēlē – tu nenonāksi nākamajā līmenī, pirms nebūsi izgājis iepriekšējo.
Šis noslēpums ir ģeniāli vienkāršs.
Ja vēlies stabilas un harmoniskas partnerattiecības, tev jāizdara viens ļoti svarīgs solis. Jāizdara SAVA IZVĒLE.
Tātad, jāapstādina sava meklēšanas aktivitāte un jāsāk būvēt harmoniskas attiecības ar savu izvēlēto partneri, pieņemot kā postulātu to, ka viņš ir vienīgais un neatkārtojamais.
Protams, viņš tāds arī ir, jo katrs no mums ir unikāls. Tev vienkārši jāpieņem stingrs lēmums, ka pārtrauc savus meklējumus, vai alternatīvo kandidātu izskatīšanu. Tas ir ļoti svarīgi, ja stājaties attiecībās.
Un tas ir svarīgi pat tad, ja sen esat kopā – gadu, piecus, divdesmit.
Vairums ģimeņu sairst tad, kad kādam no abiem sāk šķist, ka zāle aiz sētas ir zaļāka un citu rokās leknāka.
Daudzi pāri, esot attiecībās, pat laulībā, turpina dzīvot meklēšanas aktivitātes vibrācijās – tajās, ko mums uzspiež sociums. Pucēties, iekarot, tusēt… slepenā cerībā, ka tūlīt, tūlīt paradīsies kaut kas labāks. Kāds bagātāks, skaistāks, ar nekustamo īpašumu…
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur veiksmes ideja ir uzbūvēta uz sāncensības pamatiem. Vīrieši mērās “krāniņiem” – kuram vairāk naudas, kuram dārgāka mašīna, kuram lielāki muskuļi, jaunāka mīļākā. Sociums mums piespiež salīdzināt un vērtēt.

Un meitenes iesaistās šajā spēlē (jau uz līdztiesīgiem pamatiem) un sāk grūstīties elkoņiem, “piedzenot” svaru, makijāžu, garderobi, aksesuārus un krūšu, un dibena izmērus, salīdzinot uzdāvināto kažoku un briljantu daudzumu.

Tas viss notiek bezgalīgi daudz jaunu kontaktu, kaislību, šaubu, viegli pieejama seksa  un ātru šķiršanos apstākļos.
Mums māca uzstādīt augstus mērķus, neapstāties pie sasniegtā. Un mēs neapstājamies. Mēs stādām sev mērķi atrast ne mazāk kā miljonāru (miljonāri) ar supermodeles (modeļa) ārieni. Un pat, piekrītot “kompromisa variantam”, turpinam tiekties pēc šī mērķa – slepeni vai atklāti.
Daudzi “mačo” un “sabiedrības lauvenes” ir pilnībā apguvuši iepazīšanās/aplidošanas/savaldzināšanas mākslu “puķu-konfekšu” etapā.
Kad attiecības dabīgā ceļā pāraug jau citā līmenī, viņi ļoti baidās no “sadzīves”, “nebrīves”, “kaisles samazināšanās” un atkal ielec jaunā “puķu-konfekšu” ciklā, tādā – jau zināmā un komfortablā, bet jau ar jaunu partneri.
Un tā, no gada gadā, var lēkāt no vienām attiecībām uz otrām “Oooo! Tas beidzot ir Viņš!… Vai arī – ne viņš?” Un tā arī nekad neizlemj izdarīt savu izvēli.
Rezultātā ir arvien vairāk vientuļu, novecojošu vīriešu un sieviešu “pāri 30,40,50…”, kuri tā arī nav saņēmušies izdarīt savu izvēli. Viņi izmisīgi turpina savu “žurku skrējienu” laulību tirgū vai arī izkrituši no šī kluba un nokļuvuši “kaķu un suņu mīlētāju klubiņā”.
Reiz viens tāds mačo (tuvu 50) lielījās man ar to, cik daudz viņam bijušas sievietes un kā viņas visas viņu mīlējušas, protams, gaidot, ka es sajūsmā spiegšu un viņu apjūsmošu. Bet es viņam, senas draudzības vārdā, godīgi pateicu: “Un ar ko tu lepojies? Ka daudzas sievietes esi padarījis nelaimīgas? Kaut vienu padari laimīgu!”
Ļoti bieži precētās un precētie, ejot sabiedrībā pieņemto šablonu pavadā, turpina dzīvot meklēšanas aktivitātē, vienlaicīgi piepildot savu ģimenes dzīvi ar vērtējumiem, konkurenci un neapmierinātību. Un loģiski, ka tādām attiecībām nav ilgs mūžs.
Daži visu mūžu skraida pa šo apli, iestrēgstot dīvainā mīlas infantilitātē, tā arī neattīstoties tālāk, neizlemjot attīstīties tālāk un saņemt jaunu pieredzi savās esošajās attiecībās, kuras patiesību sakot, ar gadiem varētu kļūt arvien interesantākas un dziļākas.
Blakus ir daudz ģimenes pāru, kuri dzīvo mīlestībā un saticībā. Tur mīl gan īpaši pufīgos, gan arī galīgi bez formas. Gan veiksmīgos, mazāk veiksmīgos un vēl tikai perspektīvos.

Mīlestība ir beznosacījuma un nevērtējoša.

Vai esat ievērojuši, ka neprecētie un precētie parasti “tusē” atsevišķi? Tāpēc, ka viņiem ir dažādas intereses, dzīvesveids un komunikācijas mērķi. Viņi dzīvo dažādās vibrācijās, dažādās pasaulēs. Nu, jā – vieni naktsklubos, otri – bērnu laukumos.
Neprecētie, gribot vai negribot, ienes meklēšanas aktivitātes dvesmu jebkurā mikrosociumā. Tajā pat laikā precētie no “šīm bikšelēm” ir jau izauguši un virzās uz priekšu savu attiecību attīstībā. Ģimenes kompānijas ļoti bieži rezervēti pieņem neprecēta subjekta ienākšanu savā vidē, zemapziņā it kā jūtot, ka tas viņus varētu atsviest atpakaļ  ieprieksējā – meklēšanas aktivitātes, konkurences un “attiecību tirgus” periodā. Un jo spilgtāks un interesantāks ir šis neprecētais, jo augstāks trauksmes līmenis attieksmē pret viņu.
Atceros savu periodu starp laulībām – es ļoti asi izjutu šo trauksmi attieksmē pret sevi. Es to izjutu ar katru ķermeņa šūnu. Es ļoti centos to pazemināt, pazemināt spriedzi, kas virmoja gaisā, sūtot signālu “es neesmu bīstama!”. Demonstratīvi rotaļājos ar bērniem ballīšu laikā. Kaut gan, protams, es meloju. Es objektīvi biju potenciāli bīstama. Gan tāpēc, ka biju viena, jauna, skaista, ar humora izjūtu, labi komunicēju un man “pa vīlēm spiedās” slāpes pēc mīlestības. Droši vien normāli ir tas, ka cilvēki dalās interešu grupās.
Meklēšanas aktivitātes etapā dominē egoistiskā patērētāja pozīcija: “paskatieties uz mani, es te esmu pats krutākais pipars!”, vai “viņam par mani jāmaksā, jādāvina dāvanas!” Un, protams, asa vajadzība pēc seksa un emocionālas tuvības. Brīžam man šķiet, ka visa civilizācija šobrīd atrodas tieši šajā posmā (patērētāja kults, tieksme visu vērtēt, cilvēki globālā mērogā ir seksuāli norūpējušies.)
Kādu laiku man nācās diezgan ilgi uzturēties kādā ļoti modernā internacionālā kopienā. Un man bija ļoti interesanti vērot neprecētos un precētos dažādās situācijās. Un, lūk, ko es ievēroju. Lai kur arī mēs brauktu, lai ko arī darītu, tiem, kas bija vieni, visu laiku fonā vibrēja “meklēju”. Paradījās kāds jauns vīrietis: (“vai viņš ir precējies?”), gatavojamies ekskursijai (“un kuri tur būs”) un tā tālāk. Viss pārējais viņiem bija mazsvarīgi.
Bet precētie, tajā pat laikā un vietā, baudīja dabas skaistumu, iedziļinājās vēsturē un tās liecībās, uz “pilnu klapi” baudīja dažādas atrakcijas, iedziļinājās jaunās zināšanās vai darbos, iepazinās ar jauniem cilvēkiem, neatkarīgi no dzimuma, ticības un ģimenes stāvokļa.
Ģimenes pāriem jau ir citas intereses, vērstas radīšanas virzienā. Novīt ligzdu, izaudzināt bērnus, iestadīt dārzu, attīstīties kopā. Visi šie “projekti” ir ilglaicīgi un radoši, kas prasa laiku un pastavīgu piepūli. Tieši ar šiem “projektiem” arī  būvējas ģimenes attiecības.
Tas nenozīmē, ka mīlestība pazūd. Absolūtās uzticēšanās apstākļos tā tikai uzplaukst, piepildot ar sevi katru dienu, katru darbību. Kaislība transformējas harmonijā un radīšanas virzošajā spēkā.
Bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Lai to saprastu, vispirms ir jāizdara sava IZVĒLE.
Pateikt sev “STOP!”, apstāties pie viena partnera un pāriet “otrajā klasē”, sākot būvēt harmoniskas attiecības, nenovirzot uzmanību uz meklēšanas aktivitāti.
Daudzi sūdzās – cik gan grūti ir izdarīt izvēli!
Bet es pateikšu jums dažas atskurbinošas lietas:.

1. Ideālu partneru nav. Tā ir tikai ideja jūsu galvās.
Dzīvi cilvēki neviens nav ideāls. Katrs ar savu unikālu vēsturi, pieredzi, sapņiem un tarakāniem. Un tajā arī ir visa divu cilvēku satikšanās jēga – lai bagātinātu viens otru ar savu “nelīdzību”.
Iemācītos pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, jūsmot par to, ka viņš atšķiras, un būt pateicīgam, ka kopā jūsu resursivitāte kļūst augstāka, tas nozīmē, ka pieaug arī iespējas.

2. Labas attiecības var uzbūvēt praktiski ar jebkuru partneri.
Senatnē līgavainis savu līgavu pirmo reizi ieraudzīja tikai kāzās (protams, tas nav īsti mūsdienīgi), taču neviens neuztraucās par to, vai viņi saderēs. Kad praktiski nebija izvēles iespēju un sociums vispār nepieļāva domu par šķiršanos, cilvēki atrada veidus, kā harmonizēt savas attiecības.
Viens lielisks psihologs, mans skolotājs uzsvēra, ka jebkurus divus – vīrieti un sievieti ievietojot zināmas izolētības apstākļos, agri vai vēlu viņu starpā rodas sakars. Viņš pat veica šādus drosmīgus eksperimentus: ievietojot noslēgtā vidē divus, it kā absolūti nesaderīgus cilvēkus. Un, patiešām, pēc kāda laika, jau pat pēc nedēļas, izrādījās, ka viņi kļuvuši viens otram tuvākie cilvēki. Un, ja arī starp jums ir vilkme, kopīgas intereses un abi vēlaties turpinājumu šīm attiecībām, iespējams, jūs viens otram jau esat īstie un saderat.
Protams, ir svarīga seksuālā vilkme – pievilcība! Seksuālā enerģija ir milzīgs spēks un katrs mēs esam ne tikai Personība, bet arī “tēviņš” vai “mātīte” – savā ziņā.
Bet Personībai, protams, ir ļoti svarīgi, ka saskan intereses.

3. Mūsu liktenim ir daudz variantu.
Nav vienas vienīgās pareizās izvēles vai pareizā partnera. Mēs nezinām, kura izvēle var izrādīties veiksmīgākā. Šīs izvēles ir kā krustceles, kur ikviens ceļš ved uz kadu pilsētu, kur dzīvo arī laimīgi cilvēki.
Kad pienācis laiks un tu esi šajās krustcelēs, kad, kā saka, “meitene ir nobriedusi”, izdari savu izvēli un dodies uz priekšu pie savas Laimes un piedalies tās radīšanā!
Bet, lai tu “saņemtu” savu lielisko partneri, pacenties pats būt labs partneris. Centies atrasties pozitīvās vibrācijās, esi Labākā Sava Versija. Un tu pievilksi savu “labākā partnera versiju”.

Un būs tev Laime!

Autors: Svetlana Molodcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Arī šis ir tikai viedoklis, manuprāt, ļoti interesants un pamācošs.

16 thoughts on “Izdarīt izvēli

  1. Jāpiekrīt, ka savu brīvību ieguvu tikai tad, kad satiku savu cilvēku, pie kura pārtraukt tālākus meklējumus. Tādēļ viens no būtiskiem kritērijiem, lai apstātos, ir redzēt otrā kādu, ar ko kopā augt, kopā kļūt labākiem. Šī tomēr ir ideja par to, ka šajā dzīvē mēs vai nu cīnamies vieni, vai apvienojamies ” multiplayer”. Kad biju viena, diezgan bieži sevi pieķēru pie domas- ai, nekas, ka tāds un šitāds, varbūt kādam laikam derēs. Ka tik kāds ir blakus. Sociumā ir grūti būt vienam. Katrs, kas bijis vientuļš, to zina. Lai spēks visiem, kas uz doto brīdi nav satikuši savu Multiplayer! Bet esiet pacietīgi. Neejiet cīņā ar vājiem spēlētājiem :*

    Patīk

  2. ja, es ari arvien biezhak piekeru, ka gribas beidzot pienjemt lemumu, lai var mierigi baudit dzivi. Ljoti labi izjutu, ka ir daudz iespejamie varianti – but attiecibas, but vienai, but gadijuma sakaros, but vai nebut berniem.. bet arvien vairak shis izveles izjutu ka apgrutinajumu, kas tere manu iekshejo energiju. Gribas pienjemt to lemumu un virzities uz priekshu sava attistiba. Un ari ka sheit bija rakstits izbaudit pasakumus u.tml.

    Patīk

  3. Atbalsojums: Argentīņu apskāviens jeb laimīgu attiecību formula | tangoargentino.lv

  4. Pilnīgi nepiekrītu. Mēs dzīvojam brīvā vidē nevis aizvēsture. Paldies Dievam, ka ir tāds brīvīsas laiks pienācis, ka man nav jāprecas, ka varu būt brīvdomātāja māksliniece un neviens man nededzina uz sārta vai neliek cietumā, kā tas bIja tumsonības laikā. Katram sava izvēle, būt brīvai ne vienmēr nozīmē būt meklējumos, tas nozīmē būt radošai priekš mākslas. CilvēkI attīstības nevar to atļauties- dzīvot radošai mākslai, jo savstarpējās attiecības paņem ļoti daudz laika. Man riebjas šādi rakstI, kas kaut ko kultivē, vajag padomāt, ka ir dažādi cilvēki un visiem nav jābūt attiecībāS un visām nav.jādzemdē bērni. Nekas, grāmata jau top un tā iedvesmos visus brīvos atbrīvoties no sociuma uzspiestās idejas par ģimeni

    Patīk

    • Protams, droši variet būt brīva, bet brīvam cilvēkam nevajadzētu lasīt to, kas riebjas: ja man nepatīk, es nelasu un nebojāju sev garastavokli. Taču, protams, var arī bojāt 😉

      Patīk

  5. Man dīvainā kārtā ir tieši pretēji. Kamēr esmu viena – baudu dabu, izklaides un mani neinteresē vai tur sastapšu brīvu vīrieti. Tad man neprasās pēc arvien augstākas “iedomu latiņas” vīrieša. Bet, tiklīdz sāk veidoties attiecības ( jo izlēmu, ka beidzot tomēr jāizlemj mēģināt būt ar kādu), parādās tas jautājums, ja nu var labāk. Ja nu šīs attiecības liek man iestigt un veidos manu dzīvi sliktākā kvalitātē, kā tas būtu iespējams ar citu partneri vai vienai pašai.
    Ja būtu brīva varētu satikt kādu, ar ko intereses sakristu vairāk… Bet, kad esmu brīva, vairs nevajag nevienu satikt, slinkums staigāt uz randiņiem – labāk gribas pavadīt laiku ar draugiem, pie grāmatām, baudot dabu un ceļojot.
    Pazīstu daudzus cilvēkus, kas tiešām iespringst uz meklējumiem. Bet man kaut kā viss otrādi 😀

    Patīk

  6. Bibas tipa sieviešu ir daudz. Kaut kad iesūkušas pseidoemancipācijas indi, tās peld pa dzīvi, paceltu galvu, lidinās kā taurenīši, apzinās, ka cieņa viņām pienākas pēc likuma,
    Un – aizvērušas sev durvis uz Dzīvi tās pilnā krāšņumā.
    Jo pieņēmušas no dzīves vien savu tiesību daļu. Pienākumu daļu atstājot citām.
    Nedaudz pamodelējot, viegli nonākam pie cilvēces izzušanas, ja līdzīgi sāktu domāt visas 🙂 Kam apgrūtināt sevi ar Sievietes pienākumiem, atbildībām?
    Patiesi laimīgs ir cilvēks, kuram izdevies apzināties, saprast un piepildīt savu pienākumu, vienalga, kāds nu kuram tas arī nebūtu. Nesaku, ka ik vīrietim ir pienākums būt vīram, tēvam, ik sievietei – sievai, mātei, ka visiem jābūt ģimenēs. Tomēr – iemeslam, kā dēļ tiek noliegta šī cilvēkam dabīgā esība, jābūt tiešām pārliecinošam. Vispirms, protams, ikvienam pašam sev.
    Lielisks mākslinieks reti reizē var būt lielisks vīrs un tēvs saviem mazuļiem, bet tas nebūt nav izslēdzoši. Visas pasaules pamesto un klaiņojošo kaķu izglābējai, protams, taps piedots, ka aizvadījusi dzīvi bez vīra, bērniem. Un tamlīdzīgi.

    Līdzīgi, kā minēts rakstā par piemiršanu izdarīt izvēli, piemirsts, ka ik sabiedrība, valsts ir ģimeņu institūcijas. Ka ik cilvēks, kurš ir ārpus ģimenes, slims, darbanespējīgs, nenormāls vai citādi sabiedriskajā labumā neiederīgs, top sabiedrības uzturēts, atbalstīts, izmanto sabiedrības radīto. Te neder arguments, ka arī slimie, vientuļie, citādi ārpus ģimenēm esošie arī nereti maksā nodokļus un piedalās labuma vairošanā. Viņi maksā jau esošai institūcijai, kura nekā nebūtu varējusi rasties un pastāvēt, ja ne ģimenes.
    Tādēļ šis mans komentārs, lai ikviens pievērstu uzmanību savam lietderīgumam vai bezjēdzīgumam.

    Ja sabiedrībā, valstī pārāk liels bezjēdzīguma īpatsvars, tā pati top bezjēdzīga.
    Varbūt kopā padomājam par Latvijas jēdzīgumu vai bezjēdzīgumu arī šajā, savas izvēles kontekstā 🙂

    Publicējis 1 person

    • Pateicos, Andrej par saturīgo komentāru. Man arī šķiet, ka ikviens normāls, pieaudzis cilvēks aizdomājas par to, kas es esmu, ar ko varu būt noderīgs pasaulei un kā izdarīt tā, lai manā dzīvē ir balanss it visā. Mēs visi vēlamies būt mīlēti, bet domāju, ka ļoti būtiski ir arī mūsu pašu vēlme mīlēt. Dot un saņemt.
      Taču ikvienam cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli un it visam ir sava vieta.

      Patīk

  7. Sveika, Ginta! Super raksts, kur var atrast oriģinālu? Pieņemu, ka tulkots no angļu valodas? Gribētu to parādīt arī savam draugam un paziņām, kas ir angliski runājoši..
    Paldies jau iepriekš 🙂
    – Rūta

    Patīk

    • Sveika, Ruta. Raksts tulkots no krievu valodas, var jau būt, ka ir iztulkots arī angļu valodā…. autors Svetlana Molodcova….varbūt google ko zin?:)

      Patīk

  8. Jautājums: Ja, ir izdarīta izvēle, atrasts tas vienīgais, īpašākais, vislabākais cilvēks sev blakus. Atteikts visiem pārējiem, izvēloties šo liktenīgo cilvēku, kurš beigu beigās neizvēlas Tevi, tad rodas baigais lūziens. Un kā ticēt, ka pēc tam atkal izvēloties “pa jaunu” to vienu vienīgo, atkal nebūs lūziens?! Hmmm…

    Patīk

    • Tāda ir dzīve, vai ne?:) Un neviens nekādu gatavu recepti neiedos. Taču mierina tas, ka mūsu katra sirds zin vislabāk – tātad jāvēršas pie tās:)

      Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s