Ir cilvēki – Iespējas.

11917668_947479838657666_8956610062316575591_n

Viņi Tavā dzīvē ienāk pēkšņi, negaidīti, bez brīdinājuma un ļoti bieži tad, kad Tu tam neesi gatavs. Kā bāka. Kā orientieris. Kā stimuls.

Viņi vairāk prot, vairāk zin, labāk jūt savu saikni ar Kosmosu, labāk saprot sevi un labestīgi attiecas pret pasauli. Un jums izveidojas attiecības. Nevar teikt, ka tu apzināti vēlējies būt attiecībās ar cilvēku, kura līmeni pats neaizsniedz. Drīzāk tas ir tavs gars, tava dziļākā būtība, kam vajadzīga palīdzība, izaugsme, sevis apzināšanās un notiekošā apzināšanās. Un sauc… to, kurš var palīdzēt.

Un cilvēks – Iespēja atnāk. Un tieši tāpēc, ka Visumam nav cita mehānisma, kā tikai mīlestība, tad starp cilvēkiem notiek īssavienojums. Un no diviem viens viennozīmīgi būs līmeni (varbūt pat vairākus) zemāk savā attīstībā, bet otrs ļoti cītīgi vilks to, kuru viņš iedomājas mīlam.

Cilvēks – Iespēja saprot citus mehānismus, viņš realitāti redz dziļāk un smalkāk, pasaule viņam atklājas pilnīgāk un daudzplākšņaināk. Viņš zin, ka mīlestība nozīmē līdzīgas vērtības. Tas ir viens līmenis. Viss pārējais ir sāpīgi un smagi. Tāpēc piezīmē, piedomā, piebūvē to, kā otrā cilvēkā nav.

Viņš grib izvairīties no disbalansa. Viņam ļoti ir vajadzīgs viņa līmeņa cilvēks, bet ar to, kuram ir izkritusi šī kārts, harmonija nesanāk. “Tas, kam lemts rāpot, lidot nevarēs!”

Paradokss slēpjas tajā, ka tas, kurš gara līmenī izsauca palīdzību, personības līmenī to neatceras. Un viņa Ego sāk cīņu par autonomiju. Cīņu par sava līmeņa vērtību aizstavēšanu, jo viņam tajā ir komfortablāk. Cīņu par to, lai uzspiestu savas vērtības otram, tam, kurš tās jau ir pāraudzis – tā ir vieglāk nejusties apdalītam. Būtu varējis pacelties, lidot… Saprast par sevi ļoti daudz ko… Sasniegt vairāk… Bet vecais tur aiz stērbeles.

Ja Ego tik ļoti neņemtos un nebūtu tik aktīvs, un neradītu liekas problēmas tur, kur to nav… (kad dzirdi sevi), tad cilvēks noteikti saprastu, ka Visums tādas Iespējas dod reti. Atnāk tas, no kura varētu mācīties, tad ej aiz tā – tas būtu maigi un ar mīlestību. Bet tā nenotiek. Ego kliedz cilvēkam: “Mēs paši esam gudri, mums neko no jums nevajag. Bet, ja arī vajag, tad izdari tā, lai mūsu ikdiena kļūtu krāsaināka – un, vēlams, tajā līmenī, kurā atrodamies!” Un, jo lielāka atstarpe starp pakāpieniem, jo skaļāk kliedz. Palīdzošā dvēsele sāk ciest. Viņu spiež, moka, presē, liek rāmjos, kuros tā ne vienkārši ir nelaimīga, bet vispār nespēj izdzīvot – tas nav viņas līmenis un viņas vide.

Ņemot vērā to, ka šis cilvēks jau ļoti labi sevi dzird, sākas iekšējais konflikts: būt pašam vai saglabāt attiecības. Saglabāt attiecības – tas nozīmē iegāzties dziļā emocionālā līdzatkarībā. Vienu cilvēku otrs nemitīgi nospiedīs, tāpēc ka daudzos parametros ir pārāks un pamazām vilks otru savā līmenī. Savukārt otrs – jutīsies mazvērtīgs un par šo sajūtu atspēlēsies. Arī šis cilvēks cieš, jo pret viņu notiek vardarbība – viņu velk tur, kur viņam nevajag. Smags, mokošs ceļš, kura attīstība redzama jau pašā sākumā.

Te recepšu nav. Katrs pats saliek savas puzles gabaliņus – savas dzīves un savas garīgās izaugsmes. Bet es esmu pārliecināta, ka atkāpšanās no savas būtības, ir sodāma (tā varētu teikt). Esot mierā ar apziņu, kas tu esi un kāpēc esi – par laimi tā ir laime. Kaut ne šajā pašā sekundē… Ir tikai nedaudz ilgāk jāpagaida…sava līmeņa dvēseli…vai arī Dvēseli-Iespēju, ja tu esi tam gatavs.

Autors: Lilija Ahremčuka

Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements