Pasaka par klucīšiem

11952028_1011470112208533_9162942643744615261_n

Cik bieži mēs pat neaizdomājamies par to, cik liels spēks ir mūsu domām un sapņiem un cik lielā mērā tie spēj mainīt mūsu dzīvi! Par to šī pasaka.

Reiz dzīvoja maza meitenīte (iespējams, viņa vēl tagad dzīvo, iespējams – pat kaut kur netālu – jums kaimiņos). Kad viņa izgāja pagalmā, citi bērni negribēja ar viņu spēlēties un apsaukāja dažādos sliktos vārdos. Meitenīti tas sarūgtināja līdz asarām. Un viņa domāja:
“Visi cilvēki pasaulē ir tik ļauni, bet pasaule – tik briesmīga un netaisnīga pret mani. Vecmāmiņa un mamma pareizi vien teica – slikta pasaule.”

Vecmāmiņa un mamma patiešām ļoti daudz par to runāja un meitenīte to uzskatīja par patiesību. Ģimenē trūka naudas un tāpēc arī meitenītei nebija ne skaistu kleitu, ne kurpju. Viņa staigāja vecā, pelēkā kleitiņā un neglītās nošķiebtās kurpēs. Tāpēc viņa pagalmā izgāja ļoti reti: viņai vispār negribējās nevienu redzēt.

Viņa sēdēja mājās un sapņoja par to, ka pēkšņi vienā dienā viņa varēs pazust no šīs pasaules un nokļūt citā – skaistā, brīnumainā pasaulē. Viņa sapņoja, ka ciemos ieradīsies Balts Eņģelis un palīdzēs viņai atrast šo citu – skaisto pasauli un tad viss būs savādāk – skaistāk, gaišāk un sāksies jauna, skaista dzīve.

Un reiz Eņģelis patiešām atlidoja. Balts, starojošs, skaists tas paradījās viņas istabā no nekurienes. Kad viņa to ieraudzīja, tas sēdēja uz gultas un spēlējās ar klucīšiem, uz kuriem bija attēloti burti. Viņš pasauca meitenīti pie sevis un sāka no klucīšiem likt dažādus vārdus.

— Skaties, — teica Eņģelis, — šī pasaule ir vieni vienīgi klucīši. Parasti klucīši ar burtiem. Tu vari no tiem salikt jebkurus vārdus — kādi tie būs, tas atkarīgs tikai no tevis. No klucīšiem tu vari radīt gan Naidu, Bailes, Nabadzību, Slimību. Bet vari radīt arī – Laimi, Prieku, Veselību, Mīlestību, Bagātību.

Visu izšķir ne jau klucīši, bet Tu Pati! Atceries to vienmēr!.

To pateicis, Baltais Eņģelis pazuda.
Pagāja gads. Pilsētā ienāca pavasaris un pa ielu, priekā starojot, gāja skaista maza meitenīte – brīnišķīgā puķainā kleitiņā un jaunās kurpītēs.

— Sveika! Ejam spēlēties!
— Tu šodien esi ļoti skaista! — bērni  sauca.
Bet meitenīte priecīgi pamāja un paātrināja soli: viņu mājās gaidīja mamma, vecmāmiņa un tētis. Mamma pavisam nesen bija sastapusi vīrieti, kurš viņu iemīlēja un pieņēma meitenīti kā savu īsto meitu. Tagad viņai bija tētis, kurš rūpējās par ģimeni. Un viņu gaidīja klucīši. Viņa zināja, kadu vārdu saliks šodien: Kaķītis. Un pēc divām nedēļām tētis mājās atnesa pūkainu, mazu kaķēnu.

Baltais Eņģelis vēroja viņus no kaimiņmājas jumta.

— Es tomēr tik ļoti mīlu savu darbu, — viņš nodomāja.

Vai jūs zinājāt, ka ikvienam cilvēkam ir tādi klucīsi un savs Baltais Eņģelis?

Avots: http://neo-ezoterika.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements