Sieviete, kurai žēl tērēt sev

10801612_979463555445471_4531065966192218970_n

Droši vien šādas domas pazīstamas ikvienai sievietei (it īpaši tām, kuras dzimušas un dzīvojušas padomju iekārtā). Varbūt ne pilnībā, varbūt – daļēji. Un – tomēr. Gribu pastāstīt jums par sievieti, kura taupa uz sevi. Un varbūt, jūs atpazīsiet kādu – sev pazīstamu cilvēku. Šis stāsts ir radies no jūsu vēstulēm un stāstiem no manas pieredzes.

Es esmu sieviete, kura taupa uz sevi. Man ir žēl tērēt uz sevi laiku, spēkus, naudu. Man visa kā ļoti ir žēl, kad runāju par sevi. Savukārt tad, kad tas attiecas uz maniem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem, man nekā nav žēl. Es varu daudzas stundas veltīt saviem bērniem, vīram, vecākiem, bet pusstundu sev – nevaru. Neesmu tiesīga. Es varu iztērēt pusi algas simpātiskai bērnu spēļmantiņai vai jaunam, labam gludeklim. Bet sev – kleitai – nekad! Tāpēc, ka man ir žēl tērēt sev. Es varu paveikt gūzmu ienīstā darba ofisā, vai arī mājas darbus. Taču man žēl pat piecas minūtes savām bezjēdzīgajām nodarbēm – piemēram adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.

Viss, ko ielieku sevī, man šķiet izšķērdība. Naudas, laika un spēku veltīga tērēšana. Man nav tādu tiesību, es neesmu tās pelnījusi. Tas ir tā, it kā es nebūtu šī laika, naudas un spēku saimniece, bet gan zaglēns. Iztērēts sev – tas ir tas pats, kas velti iztērēts, bez jebkāda labuma. Tas ir tāpat, kā vienkārši ņemt un izmest vējā. Tāpēc vislabāk – sev netērēt neko, lai pēc tam nebūtu jāmocās vainas apziņā.

Man šķiet, es tāda esmu bijusi vienmēr. Baidījusies sev nopirkt kādu šokolādi, paprasīt jaunu kleitu. Kad vajadzēja studēt universitātē, es pametu dejas, lai nebūtu jātērē laiks un nauda. Bet varbūt – ne vienmēr?

Bet varbūt es vēl atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot? Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi ieradās regulāri! Bet, pēc tam pārstāja? Kas notika? Un kāpēc man kļuva žēl visa tā?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi man mācīja kā izturēties pret sevi un resursiem. Es augu tajā laikā, kad resursu bija maz, kā laika, tā arī naudas. Enerģētisko resursu tajā laikā arī bija maz. Un pieaugušie mācīja mani ne tikai vārdos, bet arī – ar savu piemēru.

Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas izskatījās ne visai skaisti, bet viņa varēja pa virsu tām uzvilkt kapzeķes vai bikses – un tad šos lāpījumus neredzēja. Mamma vienmēr lūdza mūs izēst šķīvi, jo ēdienu nedrīkstēja izmest – nedrīkstēja tā izturēties pret resursiem. Mammai skapī bija ne vairāk kā desmit kleitas, varbūt – pat mazāk. Lielāko daļu no tām, viņa bija šuvusi pati. Tā bija vienkāršāk un lētāk. Tajā laikā pat tad, ja bija daudz naudas, neko daudz nopirkt nevarēja – viss bija deficīts.

Ziedus mana mamma redzēja divas reizes gadā – dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tie bija nevietā un pārāk dārgi. Tētis to zināja un tāpēc bez iemesla puķes nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa darīja darbus no rīta līdz vakaram, pēc tam veltīja laiku mums – bērniem, mājai. Gatavoja, tīrīja, mazgāja un pēc tam nogurusi iekrita gultā. Es nekad neredzēju, ka viņa gulētu vannā – vienkārši tāpat. Vai arī apmeklētu kosmetologu. Pēdējo viņa uzskatīja par pilnīgi veltu laika izšķiešanu.

Mamma ļoti mīlēja teātri, bet devās tur tikai divas reizes gadā – kopā ar mums un tikai uz bērnu izrādēm. Tajā pat laikā vienmēr ar interesi lasīja teātru afišas.

Reiz tētis gribēja mammu pārsteigt un nopirka biļetes uz lielisku teātra izrādi parterā. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko vilkt uz teātra izrādi, tāpēc, ka tas bija dārgi un tāpēc, ka pēc viņas domām, viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis biļetes pirms teātra izrādes pārdeva, bet mamma raudot, palika mājās.. No tā brīža tētis biļetes vairs nepirka.

Mamma mīlēja lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Bet es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai visu laiku tam neatlika laika. Taču reizi mēnesī viņa ar lielu mīlestību slaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt man stāstīja, kā mīl to vai citu grāmatu, taču lasīšanai laika bija žēl. Bija svarīgākas lietas. Zupa, darbs, atskaites.

Kad es kaut ko lūdzu, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es, kā paklausīga meitene, iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpēm ar taurenīšiem un bez sprādzītes ar princesi. Es skatījos uz mammu un sapratu – iztikšu. Mammai arī nav tādas sprādzītes. Tātad sprādzīte – tas ir lieki.

Mamma man teica: “Gribās – tātad pārgribēsies!”. Un viņai bija taisnība – “pārgribējās”. Pēc pāris gadiem es vairs neatcerējos par sprādzi ar princesi, kuru man tik ļoti gribējās. Un arī lelle, kas nozibēja acu priekšā, pazuda pēc diviem gadiem. Tāpat kā balles deju studija, kur tik ļoti tiecās mana sirds. Vēlmes patiešām sadega. Vēlme pēc kleitas – ātrāk, vēlme pēc dejām – lēnāk. Bet sadega. Pienāca diena, kad man vairs nevajadzēja ne to, ne to otru, ne trešo. Tātad es varu netērēt to realizācijai savus resursus. Kam man tas, ja reiz es tāpat pārstāšu tos gribēt? Var iztikt, lai lētāk sanāk.

Mamma man teica: “Es arī daudz ko gribu”, bet es zināju, ka tā nav taisnība. Mamma jau sen neko vairs negribēja. Viņa vispār vairs neatcerējās, kā tas ir – kaut ko ļoti gribēt. Viņa darīja to, kas bija jādara, kas bija viņas pienākums, to, ko dara visi. Un neko no tā, ko viņa gribēja. Tāpēc, ka viņa nezināja, ko grib.

Un es tāpat kā viņa, pakāpeniski zaudēju savu vēlmju spēku. Kāda jēga vēlēties, ja visas šīs vēlēšanās ir neprātīgas, nevietā, muļķīgas un nesaprātīgas.

Mamma man teica: “Pagaidīsi!” Un es gaidīju. Bija svarīgas lietas, svarīgi pirkumi. Piemēram – sporta kostīms fizkultūrai, kas ir daudz svarīgāks par kleitu. Kostīms ir daudz praktiskāks – ar to var sportot, izvest pastaigā suni, kad mājās auksts, to var valkāt. Bet kleita – kur to vilkt? Tāpēc kleita pagaidīs. Ja sagaidīs – tad, varbūt, bet – diez vai!  Es ļoti gaidīju to mirkli, kad man mamma atļaus izšūt makramē tik ilgi, cik es vēlos, un nespiedīs iekalt ķīmiju.

Mamma teica: “Tas ir lieki”. Lieki bija gandrīz viss, par ko es jelkad sapņoju. Visu pārējo varēja arī neprasīt. Skolas forma, tas pats svarīgais sporta tērps fizkultūrai, kurpes skolai, kedas, skolas soma. Bez tā patiešām nevarēja iztikt. Bet pārējais – kam gan tas vajadzīgs? Lieks bija arī mans zīmēšanas pulciņš, kuru es tik ļoti mīlēju un dejas, un koris, un laiks ar draugiem. Lieks nebija vien atestāts, no domas, par kuru, man nāca vēmiens.

Mamma man bieži teica: “Tas ir dārgi!”. Gandrīz par visu, kas man patika. “Tas ir nesaprātīgi” – vēl viens mammas vēlējums. Tas lika man visas manas vēlmes aplūkot no visām pusēm, analizēt tās un pārbaudīt vai tik nav nesaprāta pazīmju. Vai skaistās princešu kurpes ir saprātīgs pirkums, ja staigāt nāksies kedās. Un tāpat tās nebūs ar ko kopā uzvilkt – ar sporta kostīmu un skolas formu kopā tās izskatītos dīvaini.

Es augu, apzinoties, ka vēlmes – tā ir pati lielākā problēma manā dzīvē. Tās man tik daudz ko zog! Naudu, laiku, spēku. Kurš vispār izdomājis tik daudz vēlmju, sapņu, mērķu? Kāpēc trīs reizes nedēļā iet uz dejām, ja šo laiku var izmantot mācībām vai vakariņu gatavošanai? Kāpēc vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga novecošu un nomiršu. Tas pats attiecas arī uz veselību. Kāpēc pirkt kleitas, ja tāpat tās novalkāsi, tās paliks par šauru, par platu vai vienkārši apniks. Kāpēc lasīt grāmatas, attīstīties, mainīties, ja tāpat, līdz ar vecumu mēs visu aizmirstam?

Man jānes kāds labums. Visiem, kas apkārt. Visu diennakti. Es nedrīkstu kādu uztraukt ar savām iegribām un vēlmēm. Man jābūt labai. Es nedrīkstu nevienu uztraukt un nervozēt. Man jādara tas, kas jādara un nevis tas, ko gribās.

Un es izaugu.

Reiz mans jaunais vīrs atnesa man ziedu pušķi, ko bija nopircis par pēdējo naudu. manas mīļotās rozes. Es biju stāvoklī. Mums bija jāmaksā par dzīvokli. Bet viņš nopirka ziedus. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē. Es to nebiju pelnījusi, man nebija tādu tiesību. No tā brīža viņš man ziedus dāvina divreiz gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Dažkārt arī aizmirst.

Kad es pirmo reizi devos pie kosmetologa, sajutos ne tikai kā izšķērdētāja, bet arī kā zagle. Es nozagu savai ģimenei veselu stundu laika un 1000 rubļus, un izterēju to nekam nevajadzīgai, bezjēdzīgai procedūrai. Liekii piebilst, ka nekādu baudu no šīs procedūras es neguvu, es visu laiku kratījos un prāts bija nodarbināts ar vainas sajūtu. Tāpēc otrās reizes vairs nebija.

Jaunajā gadā man ļoti gribējās gredzentiņu. Taču, kad padomāju – tas bija pavisam lieki un neprātīgi un tāpēc es vīram palūdzu, lai uzdāvina tosteri. Tosteri mēs lietojam katru dienu, bet, ko gredzens? Nu, uzvilktu to – un kas mainītos?

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Sarkana, gara – līdz zemei. Man nebūtu, kur to vilkt. Taču tā mani vilināja un iedvesmoja. Es gāju skatlogam, kur tā stāvēja, garām speciāli – divas, trīs reizes dienā. Man bija nauda, par ko to nopirkt. Bet es neuzdrošinājos to pat uzmērīt. Un vienā dienā tās skatlogā vairs nebija. Kleitu nopirka kād cits. Es atviegloti uzelpoju, bet naktī, nez kāpēc, raudāju.

Kad man piedzima bērns, es pārstāju satikties ar draudzenēm – tāpat vien. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai – jau izauguši. Un es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un es negribēju atraut savu laiku ģimenei, lai tērētu to tikai sev. Man bija žēl šīs pāris stundas nedēļā. Man bija jābūt ideālai mammai un nevienā bērnu audzināšanas rokasgrāmatā nebija rakstīts, ka ideālai mammai ir jāsatiekas ar draudzenēm, līdzi neņemot bērnus.

Kā es varēju gulēt diendusu kopā ar bērnu? Nu un tad, ka es neizgulējos, toties mājās viss bija tīrs, sakārtots, izmazgāts, ēst uztaisīts. Miegs dienā – tas nav domāts man. Man nav tādu tiesību.

Es vienmēr pirku sev visu to – pašu lētāko. Bērniem varēju nopirkt arī dārgāku, bet – ne sev. Lētākās zeķubikses, kurpes, somas. Lētāko kosmētiku, vēlams – ar vislielāko atlaidi, lai nebūtu tik ļoti žēl. Bet bērniem vienmēr atradu naudu, lai viņus palutinātu. Un normāli tā jutos. Sev – nekādā gadījumā. Жаба душила (krievu val.).

Kad piedzima bērni, manā garderobē atkal parādījās sporta kostīmi. Tie man nekad nav patikuši, bet bērnībā – bija ērti. Un tagad arī. Es pārstāju skatīties spogulī, vīrs uz mani arī skatījās reti. Ar vienu kostīmu varēja iztikt gadu un es biju ļoti ērta sieva.

Reiz vīram piešķīra prēmiju un viņš to atnesa man. Un teica, ka es to drīkstu iztērēt sev – nopirkt to, ko vēlos. Pirmajā mirklī es iedomājos par skaisto kleitu un somiņu komplektā, pēc tam atcerējos, ka bērnam izaugusi kāja un tātad vajadzīgi jauni zābaki. Un vēl vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu krēms. Kamēr es drūmā garastāvoklī braucu uz veikalu pēc visa, ko biju ieplānoijusi nopirkt, man nozaga maku ar naudu. Un es paliku bez kleitas, bez dvieļiem un bērnu zābakiem. Tā, it kā šai naudai vajadzēja tikt izmantotai savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Varbūt man ir tiesības uz to, ko man Dievs dod?
Personīgi man?
Ja viņš man to dod, tātad viņš atļauj man to tērēt tā, kā es to vēlos. Un nav svarīgi, lai tas būtu saprātīgi vai vērtīgi.
Un kas, ja es par visu savu algu nopirkšu kurpes sev – tās, kas man patīk?
Un kas, ja es ar meitu ieiešu rotaļlietu veikalā un nopirkšu lelli nevis viņai, bet sev?
Un kas, ja es beidzot pierakstīšos balles dejās – lai tas būtu puilciņš tiem, kam pēc…. bet tās būs dejas?
Un kas, ja es šodien sev atļaušu pusstundu pagulēt vannā ar putām un jūras sāli? Pasaule sabruks? Mani tuvinieki paliks nabagāki?
Bet vai es pati tur varēšu tā mierīgi gulēt, zinot to, ka tā ir “tukša laika tērēšana”?
Un kas, ja es satikšos ar draudzenēm vienkārši tā – ne par godu dzimšanas dienai?
Un kas, ja mēs noorganizēsim meiteņu pasēdēšanu ar “tukšām sieviešu runām” – vienkārši tāpat?

Un ja nu es patiešām esmu tiesīga un drīkstu rīkoties ar saviem resursiem – naudu, laiku, spēkiem tā, kā pati to vēlos? Un ja nu es patiešām esmu to pelnījusi un esmu tā cienīga?

Un ja nu tas plīša lācis – nav mana kaprīze, nevienam nevajadzīgs, lieks, neinteresants, bet gan mana īpašā vajadzība? Tās meitnītes, kas vēljoprojām dzīvo manī, īpašā vajadzība? Tās meitenītes, kurai daudzus gadus atpakaļ lāča vietā nopirka kārtējās trennūzenes. Meitenītes, kurai Salatētis vienmēr nesa tikai noderīgas un praktiskas dāvanas – skolas somu, rakstāmgaldu. Meitenītes, kura nezin, ko grib, bet, ja arī zin, tad ļoti baidās, jo viņas vēlmes atkal ir nevietā un nesaprātīgas.

Un ja nu man ir tiesības, es drīkstu un vispār – man tas jādara – jātērē nauda sev – savām vajadzībām?

Cik gan briesmīgi un pa jaunam tas skan.
Un ja nu mans pienākums ir katru dienu vismaz pusstundu darīt to, ko es vēlos? Tas taču skan tik egosistiski! Un ja nu mans vīrs negrib un neko manā labā nedara tikai tāpēc, ka man pašai neko nevajag? Un ja nu nemaz nav pareizi žēlot sev resursus – naudu, laiku, spēkus? Un ja nu tā nemaz nav izšķērdība, bet gan investīcija? Saka taču, ka ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir viņas bērni un vīrs.
Un vai gan es esmu laimīga savā “saprātīgajā” dzīvē, ja man sev neatliek ne minūtes brīva laika?

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.valyaeva.ru

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Ja godīgi, man brīžam bija ļoti sāpīgi tulkot šo rakstu, jo daudzus gadus es dzīvoju līdzīgi. Nopērkot ko skaistu un tādu, kas man ļoti patika, es nekad vīram nenosaucu to cenu, par kādu šo mantu pirku, jo man visu laiku bija vainas sajūta par to, ka es pārāk daudz tērēju sev. Kad sāku uzskaitīt un pierakstīt savus izdevumus, tad nauda, ko izdevu par savām “patikšanām” bija ļoti maza, salīdzinot ar visu pārējo. Tiesa gan, es pēdējos 12 gadus ļoti daudz naudas esmu investējusi savā apmācībā, skolās, pasākumos, literatūrā, veselībā. Taču brīžam dzirdējusi arī aizrādījumus par to, ka tas ir stipri par daudz. Šodien es par to ļoti priecājos.
Man gan jāteic, ka mana mamma nekad nav teikusi vārdus “pacietīsies”, “iztiksi” – man bērnībā ir bijušas gan skaistas kleitas, gan visvisādi “deficīti”. Un arī mana mamma vienmēr ir centusies gan skaisti apģērbties pati gan apģērbt savu ģimeni. Un arī pulciņi, koris, dejas, zīmēšana un dažādas radošās nodarbes man nekad nav bijušas liegtas. Paldies Tev, mammīt 🙂

Advertisements