Labākais lēmums

12316397_1256140597736111_5187512874015311911_n

Es ļoti bieži dzirdu jautājumu: “Kā uzzināt, kāds notikumu variants man būs vislabākais? Kā pieņemt pareizāko lēmumu?”

Kastaņedam ir frāze: “Cilvēks, kurš meklē zināšanas, ir līdzīgs tam, kurš dodas karā”.

Iedomājies šo situāciju. Cilvēks dodas karā. Kāda ir viņam labākā izvēle? Kāds ir vēlamākais variants? Protams, labākais variants ir atgriezties mājās dzīvam. Taču, ja reiz viņš dodas karā, tad noteikti saprot to, ka tāds variants var arī nebūt. Bet, neskatoties uz to, viņš tomēr dodas karot.

Šī vīrišķīgā rīcība ir izskaidrojama tikai ar vienu: karavīrs pieņem abus variantus. Gan to, ka atgriezīsies dzīvs, gan to, ka var iet bojā kaujas laukā.

Mūsu dzīve sociumā arī ir kas līdzīgs kaujas laukam. Mēs katru dienu pieņemam daudzus lēmumus un brīžam tie nav tie vislabākie. Kāpēc tā? Parasti mēs izvēlamies mazāk bīstamo ceļu, jo mūsu saprātu sien bailes pazaudēt kaut ko ļoti svarīgu, gadījumā, ja izvēlēsimies iet bīstamo ceļu. Taču, pat izvēloties “vieglāko” ceļu, mēs nemaz tik efektīvi nerīkojamies, jo sirdī mīt bailes. Kad savā ceļā ieraugi krustceles, atceries – tu izvēlies ne rezultātu, bet attieksmi pret rezultātu. Neviens nezin, ar ko noslēgsies šis ceļš – ar uzvaru vai zaudējumu. Taču, ja prātā būs tikai uzvara, tad zaudējuma gadījumā var salūzt Gars. Un tas ir vislielākais zaudējums. Bet, ja esi gatavs arī neveiksmei, tad pati lielākā vilšanās norūdīs tavu Garu un bagātinās to ar pieredzi.

Reiz es sarunājos ar Skolotāju. Man bija jāizdara izvēle un mans Gars svārstījās. Es ļoti baidījos kļūdīties. Jo, ja es klupšu, tad vilšanās mani iznīcinās. Es biju pārbaudījis notikumu gaitu ar visiem iespējamajiem paņēmieniem, kā nu vien mācēju. Gan tarologs man “izlika” scenāriju, gan hiromants, izpētīja manu plaukstu, gan pats “noskanēju” savu nākotni, pa ceļam aptaujājot visus pazīstamos ekstrasensus. Nedrīkst kļūdīties, nedrīkst!

Un, lūk, es nolēmu šo jautājumu uzdot cilvēkam, kurš manā dzīvē ir vislielākā autoritāte. Viņš, kā vienmēr, skatījās uz mani ļoti draudzīgi un mierīgi. Un pēkšņi, pēc kārtējās manas jautājumu sērijas par to, kā nepieļaut kļūdu, viņš teica:

– Bet tu pieļauj to!

Man no brīnumiem atkārās žoklis. Es jau teju vai stundu stāstu par to, cik briesmīgi kļūdīšanās šajā situācijā var sabojāt manu dzīvi, bet viņš turpināja:

– Pieļauj kļūdu. Lai sāp! Lai viss notiek ne tā, kā esi plānojis. Ielaid sevī dzīvi! Gars taču ir ne tikai vēlamajā. Lai arī tu kļūdīsies un nožēlosi. Lai! Tā arī ir pati dzīve. Ikviena pieredze mūs bagātina, tad kāpēc norobežoties no sāpēm?

Viņš runāja un runāja. Visu es vairs neatceros. Taču atmiņā palika tikai viens: es pēkšņi sapratu, ka vairs nebaidos no nevēlamās notikumu gaitas. Bailes pazuda. Es pēkšņi ieraudzīju situāciju visās tās izpausmēs. Lēmums bija pieņemts, vēl, pirms Skolotājs beidza savu runu. Un es biju gatavs pieņemt abus variantus. Un līdz šai dienai šīs izvēles bezbailīguma sajūta neatstāj mani.

Nevienam no mums neizdosies nodzīvot dzīvi tikai tās gaišajā pusē. Mēs nezinām, kādus pārsteigumus mums sagatavojis Liktenis un, cik sāpju mums nāksies pārciest savā ceļā. Un, ja tā notiks, tad atbilde ir viena – lai notiek! Tas nozīmē, sagaidīt savu Likteni bez bailēm.

Tas arī ir VISLABĀKAIS LĒMUMS.

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements