Pati godīgākā saruna ar sevi

12924605_1035160019876603_595906457512969167_n

Nekad nav par vēlu aprunāties ar sevi – tā, no sirds un tas vienmēr būs tieši īstajā laikā. Ar to mazo meitenīti, kas dzīvo ikvienā, jau pieaugušā sievietē. Nekad nav par vēlu pateikt sev pašus galvenos vārdus: “Es mīlu Tevi, mana mīļā” un “Piedod man!” Piedod man to, ka tik ilgi neesmu tevi mīlējusi un novērtējusi. Un šai pieaugušajai sievietei var būt 25, 30, 35, 50 un pat vairāk gadi, bet var būt arī tikai 27… “Piedod man”

Piedod man mīļā, ka nenovērtēju tevi, ļāvu citiem pret tevi izturēties ne tā, kā tev patīk, ka ļāvu tev smieties tad, kad citi tevi izjokoja, bet tev tas ne pavisam nešķita smieklīgi.

Piedod, ka ļāvu citiem zināt labāk to, kas tev vajadzīgs un kā tev būs labāk, sekot viņu priekšstatiem par tevi un pielāgoties viņu vēlmēm.

Piedod, ka ļāvu tev klausīties kritiku par to, ko tu dari un “nedevu pretī”.

Piedod, ka ļāvu tev ciest un nav svarīgi, par ko tieši – par visu! Pieciest vīriešu, kuri tevi necienīja, nevērīgo attieksmi pret tevi.

Piedod, ka liku tev piekrist tam, kas tev nepavisam nepatika, lai tikai būtu laba tam vienīgajam, kurš tāds nekad arī nekļuva.

Piedod, ka ļāvu tev pieņemties svarā, vilkt mugurā to, kas tev nepatika un apaugt ar lietām, kas ne drusciņ tevi nepriecēja.

Piedod, ka tik ilgi neļāvu tev pieaugt un tik ilgi liku būt emocionāli atkarīgai no savas mātes.

Piedod, ka ļāvu citiem pārkāpt tavas robežas – kā fiziskās, tā arī personīgās.

Piedod par to, ka tik bieži neatbalstīju tevi tad, kad tas visvairāk bija vajadzīgs, bet tikai vainoju, ka esi tāda – nekāda: ne skaista, ne izglītota, ne sievišķīga, visa tāda – haotiska, refleksīva un daudz kāda cita… piedod man!

Piedod, ka nenopietni uztvēru to, kas tev patīk un interesē, pārliecinot, ka pagaidām nav īstais laiks ar to nodarboties, ka tas ir nenopietni un vienalga – labākā šajā jomā nekad nebūsi, tad kam tas vispār vajadzīgs.

Piedod, ka lamāju tevi par pagātnes kļūdām, nosodīju un liku dzīvot nemitīgā vainas apziņā.

Piedod, ka ļāvu tev ilgi ilgi ciest un neiemācīju priecāties un vienkārši baudīt dzīvi.

Piedod, ka neiemācīju tevi uzticēties pašam galvenajam cilvēkam tavā dzīvē – tev pašai.

Piedod par to, ka vēl joprojām tu nevari uzticēties vīriešiem un tas nozīmē, ka neviens no viņiem nevarēs padarīt tevi laimīgu.

Un piedod, ka es uzskatīju, ka laime ir kādā citā un tikai ar tā parādīšanos tā sāksies. Nesāksies, jo  laime nav saistīta ar kādu, izņemot tevi pašu.

Nekad nav par vēlu sākt mīlēt un novērtēt sevi, negaidīt, kad kāds pieņems tevi tādu, kāda esi – ar visām tavām ačgārnībām, visiem untumiem, tarakāniem, muļķībām un bailēm.

Nekad nav par vēlu vienkārši neko negaidīt, vai arī gluži otrādi – pagaidīt, jo pats labākais laiks vienmēr pienāk un šis laiks ir tagad.

Nekad nav par vēlu mācīties dzīvot, mīlēt, novērtēt, piedot un ticēt…

Nekad negaidi piedošanu no citiem, tā tev nav vajadzīga, piedod sev pati, paskaties spogulī un pasaki sev: “Tu esi mana pati mīļākā meitene, es mīlu tevi, novērtēju tevi un darīšu visu, lai tu būtu laimīga.”

Nekad nav par vēlu, kamēr vien esam dzīvi.

Nekad nav par vēlu kļūt par savu labāko draugu, pašu labāko mammu vai tēti, pašu mīļāko cilvēku, kurš mīlēs tevi bez nosacījumiem, ne tāpēc, ka tu viņa labā kaut ko dari, bet vienkārši tāpēc, ka tu esi. Par to, ka esi tāda miegaina, no rītiem neuzkrāsojusies, par to, kādas kļūdas dzīvē esi pieļāvusi, par to, kā tu raudi spilvenā un dusmojies pati uz sevi.

Esi žēlirdīga pret sevi, atbalsti sevi, jo neviens taču labāk par tevi nezin, kā izdarīt labāk tev.

Un atceries, tev vienmēr esmu ES. Man varbūt ir 25, 30, 35, 50 vai vairāk, bet varbūt – tikai 27, bet es tev esmu un vienmēr būšu blakus un tu esi labākais, kas man ir.

P.S. Es ļoti tevi mīlu!

Avots: https://psy-practice.com/

Autors: Irina Daržina – dzejniece, psiholoģe

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements