Kad pasaule mūs transformē

13427978_1170950172955214_6918564709828817013_n

Sajaucot varavīksnes krāsas kopā nesanāk nekas skaists un krāšņs kā varbūt kāds cer – sanāk pelēks. Ne vairāk, ne mazāk, bet tas ļauj izkļūt nākamajā līmenī, tas ļauj pārkāpt pāri pretastībai, lai varētu iegūt attīstību nākamajā dienā. Tas savā ziņā ir skumji un skaisti. Skaisti tāpēc, ka spējam sevi ziedot, spējam savi perfekti zilo iemainīt pret pelēku, bet skumji, ka visi kļūsim ne tikai vienādi, bet pelēki.

Kādam liekas, ka iekšējā transformācija vienmēr ir mērķtiecīgs un smags darbs, gadiem meditācijas, lai sasniegtu aizvien augstākas vibrācijas. Jā, tā arī var, bet ikdienā mēs VISI transformējamies. Pasaule piespiež! Un pirmā vieta, kurā tas notiek ir mūsu ģimenes.

Cik daudziem no jums vecāki ir ļāvuši augt par jums pašiem? Cik daudziem no jums vecāki izraudzījās, kur studēt? Cik daudzi no jums vispār ir aizdomājušies par to, ka var augt cilvēks par sevi? Un te jau mēs kā vecāki jaucam bērnā savas krāsas iekšā. Un spilgti dzeltens kļūst par ko netīri bālganu. Mēs joprojām neesam apmierināti, jo vēlējāmies zaļu bērnu! Traki! Mums tas ir traki, bet mūsu bērniem traģiski! Viņi jau augot iemanto zemu pašnovērtējumi, viņiem jau augot iestāsta, ka viņi nav pilnvērtīgi, ka viņi nav pietiekami tādi, kādi ir!

Ir vēl viena ļoti traģiska vieta, kurā katrs no mums transformējas. Tā joprojām ir mūsu ģimene, bet šoreiz ne vairs vecāku – bērnu attiecībās. Tās ir attiecības ar mūsu mīļotajiem.

Cik no jums otru ir spējuši pieņemt tādu kāds viņš ir? Cik no jums neprasa no otra kaut ko citu? Cik no jums otram nepārmet to, kāds otrs nav vai to, kāds otrs ir? Cik no jums nesalīdzina savus dzīvesbiedrus ar visu iespējamo pasaulē? Un cik no jums to pašu nepiedzīvo, neizjūt uz sevi? Liekas, ka pilnā mērā šajos slazdos neiekrist nevar.

Atrast kādu, kurš tevi ir pieņem tādu, kāds tu esi, ir praktiski neiespējami, tas ir lielākais brīnums, ko var piedzīvot. Ieklausīties otrā un saprast, kas notiek ar otru, pieņemt to.

Tas ir ļoti grūti. Mēs katrs esam tik ļoti atšķirīgs! Un bieži vien dzīvojam katrs savā stāvā un mums vienkārši nav ne jaumsas, kas ar otru notiek, kā otrs jūtās, mēs vienkārši viņu pielīdzinām sev! Tas īstenībā ir traģiski. Un abi cilvēki sāk savu transformācijas ceļu! Sākam atstrādāt savu karmu! Abiem grūti, abiem nepatīkami, bet neko darīt! Tie, kas ir vismaz 2 gadus ilgās attiecībās, salīdziniet sevi pirms un pēc šīm attiecībām! Jūs sev patīkat vairāk? Jūs lepojaties ar to, kas jūsos ir mainījies, ko jūs esat sasnieguši? Vai esat kļuvuši kaut nedaudz vairāk paši? Tad droši variet sevi uzskatīt par unikālu izņēmumu, par brīnumu!

Tās ir neredzamās transfomācijas, ko mēs piedzīvojam ik katrs. Pielāgošanās citiem, pielāgošanās pasaulei mūs padara pelēkus! Mēs tajā izšķīdinām savu individualitāti un pat Vanish vairs nespēs mūs atmazgāt.

Nē, nepārmetiet saviem mīļajiem! Viņi tā nav gribējuši. Piedodiet un sāciet ar sevi.

Saprotiet paši, kas jūs esat, lai varētu palīdzēt sev tuvajiem arī to ieraudzīt! Būt līdzās viens otram un nepazaudēt sevi ir izaicinājums dzīves garumā! Atrodiet sevī piedošanas spēku un lūdziet to saviem tuvajiem!

Novēlot atrast savu tīro krāsu komandas vārdā Gunta

facebook “Tolteku laiks”

Advertisements