Viktīma uzvedība: kā mēs paši pievelkam nepatikšanas

viktima uzvediba

Termins «viktimitāte» ir radies no angļu valodas vārda victim – upuris. Viktimitāte ir cilvēka tendence nokļūt bīstamās viņa dzīvībai un veselībai situācijās. Tās ir tās darbības, kas provocē vēlmi viņam uzbrukt. Tātad iespējamība, ka ar cilvēku var notikt kas nepatīkams, ir daudz lielāka kā parasti.

Feministes protestē pret šo terminu, uzstājot, ka viktimoloģija attaisno vardarbību, jo daļu vainas uzliek pašam upurim ( tā teikt, “pats vainīgs”). Pateicoties feministu centieniem, šis termins vairs tik bieži netiek lietots rietumu kriminālistikā, bet ātri ieviesies psihologu žargonā, lai aprakstītu tādus cilvēkus, kuri bieži iekuļas nopietnās nepatikšanās, pateicoties savai neapdomātajai un provokatīvajai uzvedībai.

Atšķirībā no mazohista, cilvēks ar viktīmu uzvedību, negrib ciest mokas un pazemojumus, taču sarūpē sev nepatikšanas – vienkārši tāpēc, ka bieži “nepadomā” un pieļauj elementāras uzvedības kļūdas.

Kādas?

Bezpalīdzīga uzvedība

Rupji un bezkaunīgi vīrieši uzmācas dažādām sievietēm, bet visbiežāk tieši tām, kuras baidās. Un šie vīrieši pa gabalu jūt bailes. Upura bezpalīdzība pievelk vardarbīgus cilvēkus.

Amerikāņu profesore Bettija Greisone veica ļoti interesantu eksperimentu. Viņa iedeva noskatīties videoierakstu, kurā pa ielu iet vienkārši cilvēki, dažādiem, dažādos cietumos sēdošiem, savstarpēji nesaistītiem noziedzniekiem. Filmiņā bija nofilmēti dažādi – dažādu tautību, vecuma grupu, sociālās piederības cilvēki, un visi viņi nezināja, ka viņus filmē. Tātad viņi uzvedās absolūti dabiski, un videoieraksts atainoja parastu ikdienas dzīvi. Pētnieki piedāvāja cietumniekiem izvēlēties, kuru no šiem uzfilmētajiem cilvēkiem viņi izvēlētos par savu upuri. Neticami, bet vairums norādīja uz vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Ideālais objekts uzbrukumam izskatījās apmēram šādi: uzrauti pleci, sasaistītas, gausas kustības, izdzisis acu skats, kas izvairās kontakta, nodurta galva, neveikla gaita. Visi izvēlētie cilvēki bija iegrimuši dziļās pārdomās, neievērojot to, kas notiek apkārt. Tieši tādi cilvēki bieži vien ir visvieglāk ievainojamie.

Un tā, ja sieviete šausmās sastingst, dreb un bezpalīdzīgi atgaiņājas no bezkaunīga uzbrucēja, tieši šī uzvedība pievelk tos, kas izklaidējas, uzmācoties citiem cilvēkiem. Sievietēm, kuras šādās situācijās pārliecināti un mierīgi var pagriezties un pajautāt: “Cienītais, vai jums ir kādas problēmas?”, uzmācas ļoti reti.

Kāda te morāle: apgūstiet mierīgu klātbūtnes sajūtu, mācieties pārliecinātu uzvedību un cieniet sevi. Tās ir ļoti vērtīgas mācības.

Provokācijas vai elementāra neuzmanība kriminogēnās situācijās.

Ja tu uz ielas mēdz pārskaitīt lielu savas naudas žūksni, tad iespēja, ka dabūsi pa galvu un naudu tev atņems, ir ļoti liela. Meitenes, kuras vēlā vakara stundā sēžas nepazītamās automašīnās vai balso mašīnu nomaļās vietās, ir daudz viktīmākas, kā tās, kuras jau sešos vakarā atgriežas mājās.

Pat meitenes ieradums, uzstajīgi skatīties acīs nepazīstamiem vīriešiem var beigties slikti.

Vispār ir svarīgi neskatīties acīs aizdomīgiem un agresīvi noskaņotiem cilvēkiem. Šādu rekomendāciju dod arī liels dzīvnieku uzvedības pazinējs Konrāds Lorencs. Savā grāmatā “Cara Solomona gredzens” viņš raksta, ka, sastopoties ar svešu suni, nekādā gadījumā nedrīkst uzstājīgi skatīties tam acīs. Dzīvnieks uztver šādu skatienu kā izaicinājumu, un bieži steidz agresīvi reaģēt. Noziedznieks, kuru vada primitīvi instinkti, ir ļoti līdzīgs dzīvniekam. Tāpēc labāk ir kā vienu, tā otru nekaitināt.

Kad acīs viens otram skatās iemīlējušies cilvēki, tas ir kas cits, nekā skatīties acīs nepazīstamam cilvēkam. Vairums vīriešu tādu sievietes skatienu uztver kā uzaicinājumu iepazīties aktīvāk. Meitene pat nepadomāja, bet vīrietis jau ir gatavs. Kā gan pēc tam izvairīties no šādas situācijas?

Agresija pret agresiju

Stipri cilvēki parasti ir laipni pret svešiniekiem. Tas ir parasts evolūcijas mehānisms, kuru savā grāmatā “Nepaklausīgais biosfēras bērns” aprakstījis profesors-etologs V. Doļņiks. Grāmatā viņš analizē, kāpēc vissīvākās dzīvnieku cīņas vājiem dzīvniekiem notiek tieši pārošanās laikā, bet spēcīgākie, kuriem nieks būtu pieveikt savu pretinieku, aprobežojas ar laipnām, bezkontakta dejām. Baloži noknābā savu pretinieku līdz asinīm, bet čūskas tikai stāv viena pret otru, šūpojoties, un pat necenšoties savainot savu pretinieku ar saviem indes zobiem. Un viss tikai tāpēc, ka, ja čūskas uzvestos savādāk, tad viņu vairs uz šīs planētas nebūtu. Mums ir tas pats. Spēcīgie cilvēki diezgan ātri saprot, ka sociumā prasme uzvesties pieklājīgi ir daudz svarīgāka par spēju “noraut pretiniekam galvu” (tie, kas to nenoskaidro, diezgan ātri nokļūst cietumā vai kapsētā). Neprasme kontrolēt savu agresiju tādam cilvēkam būs viktīma.

Mierīgi atvainoties, kad tevi pagrūda, ir daudz sapratīgāk, kā sākt grūstīties un skaidrot attiecības.

Pašnāvnieciskā greizsirdība

Brīnumaini, bet paši greizsirdīgākie vīrieši izvēlas sev attiecībām visnepastāvīgākās sievietes. Ko tur teikt? Grūti teikt, kurš cietīs, bet jājautā – vai tas jums vajadzīgs?

Ekstremālie sporta veidi

Lai cik skumji tas nebūtu, bet gandrīz katrs jaunais cilvēks, kurš iegādājas sev dārgu motociklu vai sniega moci, būtībā ir pašnāvnieks nākotnē. Starp citu, sniega močus ne velti ir iesaukuši par “oligarhu slepkavām”. Cilvēki, kuri nodarbojas ar skeitbordu, snovbordu, daivingu, klinšu niršanu un dažādiem citiem ekstremālajiem sporta veidiem, kā arī tie, kuri nevar iedomāties, ka ar mašīnu var braukt lēnāk kā 130 kilometri stundā – tie ir cilvēki, kuri spēlējas ar nāvi.

Pēc tā, kad es slimnīcā esmu redzējis desmitiem uz visiem laikiem pie gultas piesietu paraplāna mīļotāju, ar lauzitiem mugurkauliem un kājām, esmu drošs, ka neviens no maniem draugiem pat nemēģinās lidot ar paraplānu. Es par to parūpēšos, jo viņi man ir ļoti svarīgi.

Autors: Nikolajs Kozlovs krievu psihologs, publicists, rakstnieks, praktiskās psiholoģisjas popularizētājs, daudzu grāmatu autors.

Tulkoja: Ginta FS

Foto: © Nancy Fouts

Advertisements