Par laimi, kas ceļā

laime, koks, vilks

Runā, ka laime nav jāmeklē un nav jāpieprasa no citiem cilvēkiem, jo mēs paši esam savas dzīves mākslinieki un radītāji. Vai visi tam tic? Protams, ka nē! Bet kāpēc gan tik grūti saprast tādas vienkāršas dzīves patiesības? Varbūt lasot šo pritču, kādam cilvēkam taps skaidrāks, kur jāmeklē atbildes uz saviem jautājumiem!

Šis stāsts pie mums atnācis no senseniem laikiem, kad cilvēku attiecības ar Dievu bija savādākas kā šodien.

Dzīvoja reiz kāds jauns cilvēks. Kādu nakti viņš nosapņoja sapni. no rīta pamodās un teica:

— Viss! Man pietiek! Es dodos pie tā Dieva un beidzot pieprasīšu savu laimi. Man apnicis tā dzīvot!

Viņš sakrāmēja maisā savas mantas un devas ceļā.

Ceļš vijās gar burvju mežu. Meža malā sēdēja vilks. Tas cilvēkam jautāja:

— Kur tu steidzies?

Cilvēks atbildēja:

— Viss! Man pietiek! Eju meklēt to Dievu, lai beidzot pieprasītu savu laimi!

Vilks izbrīnīts paskatījās uz viņu un teica:

— Ja tu patiešām viņu satiksi, pajautā, kas ar mani notiek? Katru dienu kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Es nevaru pamedīt un tāpēc gandrīz vai mirstu no bada. Ja tā turpināsies, es patiešām nomiršu. Pajautā Dievam, varbūt viņš dos kādu labu padomu?

Cilvēks nopriecājās, ka vilks viņu neaprija un apsolīja pajautāt Dievam padomu un devās tālāk.

Meža vidū viņš ieraudzīja pļavu, pļavas vidū stāvēja skaista māja, bet pie mājā loga sēdēja skaista sieviete. Viņa uzaicināja cilvēku ciemos, pabaroja, izguldīja. No rīta cilvēks piecēlās un gatavojās doties ceļā. Sieviete knapi paspēja pajautāt:

— Ei, jaunais cilvēk! Uz kurieni tu tā steidzies?

Viņš atbildēja:

— Es labprāt ar tevi pasēdētu un aprunātos, bet nav laika! Es dodos pie tā Dieva un beidzot pieprasīšu savu laimi. Man apnicis tā dzīvot!

Sieviete novēlēja viņam labu ceļu un pajautāja:

— Lūdzu, kad būsi nonācis pie Dieva, pajautā viņam, kas ir ar mani? Dzīvoju te, man ir viss, es varētu būt pati laimīgākā sieviete pasaulē, bet kaut kas man pietrūkst un es nezinu, kas?

Pateicībā par ēdienu un naktsmājām, cilvēks apsolīja Dievam pajautāt atbildi uz sievietes jautājumu. Un devās tālāk.

Ilgi viņš gāja. Un pa ceļam viņam bija ļoti daudz dažādu tikšanos… un gandrīz paša ceļa galā viņam priekšā stāvēja milzīgs koks – platiem, kupliem zariem, taču tajos gandrīz vairs nebija nevienas lapas. Kad cilvēks gāja tam garām, koks aizturēja viņu ar savu pliko, žuburaino zaru un jautāja:

— Kur steidzies, cilvēk?

Un cilvēks atkal atbildēja:

— Man viss ir apnicis. Gribu atrast Dievu un pieprasīt no viņa savu laimi!

Koks viņam teica:

— Tu esi uz pareizā ceļa. ej taisni un tu nonāksi tur, kur vēlies. Bet, ja jau tu būsi tur, pajautā Dievam, kas ir ar mani? Es nīkstu ārā. Vairs nevaru priecāties par dzīvi, kalstu, redzi, lapas nobirušas… Lūdzu, pajautā Dievam, ko man darīt?

Un ceļinieks apsolīja kokam uzdot Dievam šo jautājumu.

Un cilvēks devas tālāk. Un nokļuva pasaules malā un tur satika Dievu. Protams, viņš uzreiz gribēja visu pateikt, visu, kas uz sirds – par to, cik viņš ir nelaimīgs, par to, cik grūta dzīve, par to, ka prieka par maz… Bet Dievs paskatījās uz viņu un teica:

— Es visu zinu. tev nekas nav jāsaka. Viss ir kārtībā. Ej mājās un tu atradīsi savu laimi. Tava laime guļ tavā ceļā.

Cilvēks bija sajūsmā! Viņam pat nebija nekas jāpieprasa, nekas jājautā, viss bija tik vienkārši un viņš zināja atbildi.Viņš jau gatavojas aiziet, kad atcerējās savus solījumus vilkam, sievietei un kokam. Viņš vērsās pie Dieva un katram no viņiem saņēma atbildi.

Apmierināts viņš devās mājas. Bija ļot jāsteidzas, jo viņa laime gulēja ceļā. Viņš steidzās un gandrīz paskrēja garām kokam. Koks saķēra viņu aiz rokas un jautāja:

— Ei, jaunais cilvēk! Tu man apsolīji!

— Ak, jā! – viņs atcerējās. – Man galīgi nav laika! Mana laime guļ ceļā! Bet kaut ko man Dievs par tevi teica…..Nevaru atcerēties… Ak, jā, viņš teica, ka zem tavām saknēm aprakta lāde ar dārgumiem, ļoti daudz dārgumu. tev esot jāpaprasa pirmajam pretīmnācējam, lai izrok to un tavas saknes atbrīvosies un tu atdzīvosies. Koks gandrīz jau nopriecājās, bet cilvēks jau bija prom. Viņš ļoti steidzās, jo viņa laime gulēja ceļā.

Pēc laika viņs nonāca atkal tajā pašā skaistajā meža pļavā, kur stāvēja skaistās sievietes māja. Bet cilvēkam nebija laika ieiet un paciemoties, viņš vien pamāja viņai ar roku un devās tālāk. Taču sieviete viņu aizturēja un jautāja:

— Saki, cilvēk, vai tu nokļuvi pie Dieva?

— Tu esi tik skaista, — atbildēja cilvēks, — bet man jāsteidzas, taču kaut ko tev Dievs lika nodot: tev jāaptur pirmais pretīmnācējs un jūs kopā dzīvosiet līdz mūža beigām laimē un saticībā… Viss, viss, man vairs nav laika, jāskrien, mana laime guļ manā ceļā!

Sieviete pat nepaspēja nopriecāties, kad cilvēks jau pazuda aiz līkuma. Viņš steidzās tālāk pa meža ceļu, gandrīz paskrēja garām vilkam. Vilks viņu pamanīja un jautāja:

— Ei, tu man kaut ko apsolīji!

Cilvēks aizelsies nopurpināja:

— Ai, es tā steidzos! Man laime guļ ceļā! Nav laika! Man tā ātri jādabūn rokā, bet Dievs tev lika nodot vārdus: “Ja tas idiots atkal ies tev garām, apēd viņu!”

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements