Par reliģiju

balodis6

Kādam senam templim uz jumta laimīgi un saticīgi reiz dzīvoja Baložu bars. Kad sākās tempļa atjaunošanas darbi, tad Baloži pārcēlās un netālu esošo Baznīcu. Baznīcā mītošie Baloži laipni uzņēma jaunpienācējus.
Bet tuvojās Ziemassvētki un Baznīcā sākās uzpošanas darbi, kas ietvēra arī kosmētisko remontu. Nu visiem Baložiem bija jādodas prom un jāmeklē kāds cits patvērums. Pavisam netālu tiem paveicās atrast kādu Mošeju. Arī Mošejas Baloži laipni uzņēma atlidojušos Baložus. Pēc neilga laika tuvojās ramadāns un Mošeju grasījās pārkrāsot. Baložiem atkal bija jādodas prom, un nu jau viss bars atgriezās atpakaļ uz seno Templi.
Kādu dienu, atrazdamies uz jumta, Baloži vēroja lejā tirgus laukumā notiekošo sadursmi un kautiņu.
Kāds mazs balodītis jautāja savai mātei: “Kas ir tie tur lejā?” Māte atbildēja: “Tie ir cilvēki.”
Tad mazais jautāja: “Kāpēc viņi tur lejā kaujās un strīdas?”
Māte turpināja: “Tie, kuri ir tur lejā, apmeklē Templi un ir hindi. Tos, kuri iet uz Baznīcu, sauc par kristiešiem, tie, kuri iet uz Mošeju, ir musulmaņi.”
Mazais nelikās mierā un turpināja: “Kāpēc tas ir tā? Kad mēs dzīvojām Templī, tad mēs bijām Baloži, kad pārcēlāmies uz Baznīcu, tad arī bijām Baloži, un, kad dzīvojām Mošejā, arī tad bijām Baloži. Vajadzētu taču būt, ka arī cilvēki ir Cilvēki, lai kur tie ietu.”
Māte mazajam atbildēja: “Tu, es un mūsu draugi Baloži ir pieredzējuši Dievu, un tāpēc mēs mierpilni dzīvojam te, tik augstā vietā. Šie cilvēki vēl nav pieredzējuši un atraduši Dievu. Tāpēc viņi dzīvo tur lejā un strīdas, cīnās un kaujās viens ar otru.”
Padomājam… Lai mums skaista Dieva piepildīta diena!

No Māras Brantes krājumiem

Advertisements