Viss, kas tev vajadzīgs, ir 24 stundu pauze

nezini

Kad prāts sāk grimt emocijās, pēc iespējas ātrāk kļūsti apzināts. Kāds tevi aizvainoja? Vajag pavisam mazu brīdi, lai tu sadusmotos, tāpēc, ka tāds ir šis mehānisms. Tu sadusmosies, bet – pēc pauzes!

Viss notiek līdzīgi uzliesmojumam. Sākumā tu sajūties aizvainots. Bet tajā brīdī, kad tu to sajūti, sāk plūst otra straume, un tu sāc dusmoties.

Sākumā dusmas nebūs apzinātas, būs kaut kas līdzīgs drudzim. Pēc brītiņa tās kļūs apzinātas un tad tu sāksi vai nu tās izpaust, vai – slāpēt.

Tāpēc, kad es saku “jo ātrāk, jo labāk”, es ar to domāju situāciju, kad tevi kāds apvaino, apzinies šo sajūtu pēc iespējas ātrāk… kā tikko esi sajuties aizvainots. Un, kad esi to apzinājies, pacenties apstāties. Ne uz sekundi nepadoties automātiskajam ieradumam.

Pat viena tāda apstāšanās spēcīgi palīdzēs. Vēl garāka pauze palīdzēs vēl vairāk.

Kad Gurdžijeva tēvs gulēja uz nāves gultas, viņš pasauca pie sevis savu jaunāko dēlu, kuram tajā brīdī bija tikai deviņi gadi. Šo brīdi Gurdžijevs atcerējās visu savu mūžu. Tēvs viņu pasauca un teica: “Mans dēls, es esmu ļoti nabadzīgs un nevaru tev neko atstāt, taču varu tev iedot to, ko man atstāja mans tēvs. Iespējams, šobrīd tu to nevarēsi saprast, tāpat kā es to uzreiz nesapratu brīdī, kad mans tēvs man to teica. Taču tas izrādījās pats vērtīgākais manā dzīvē, tāpēc to nododu tev. Saglabā to! Iespējams, kādreiz tu to sapratīsi un varēsi izmantot.

Gurdžijevs uzmanīgi klausījās. Tēvs teica: “Kad sajutīsi dusmas, nekad neatbildi pirmajās divdesmit četrās stundās. Reaģē, bet tikai tad, kad šīs divdesmit četras stundas būs pagājušas.”

Gurdžijevs paklausīja sava mirstošā tēva padomam. Tas dziļi iesēdās viņa apziņā. Pēc daudziem gadiem viņš teica: “Es esmu praktizējis ļoti daudzas garīgās prakses, veicis dažādus vingrinājumus, bet šis bija pats vērtīgākais no visiem. Es nekad savā dzīvē nevarēju sadusmoties un tas izmainīja manas dzīves plūsmu, jo man bija jāseko tēva padomam un dotajam solījumam.

Kad kāds mani apvainoja, es pats radīju situāciju – teicu šim cilvēkam, ka atgriezīšos pēc divdesmit četrām stundām, lai atbildētu un, protams, nekad neatbildēju, tāpēc, ka pēc divdesmit četrām stundām bija skaidrs, ka tam nav nekādas jēgas.”

Bija vajadzīga tikai pauze un Gurdžijeva dzīve izmainījās.
Autors: © ОŠO

Tulkoja: Ginta FS

Uzziņai: Georgijs Gurdžijevs dzimis ap 1870. gadu Aleksandropolē, krievu impērijas laikos.  Armēņu izcelsmes filosofs un mistiķis, komponists un ceļotājs. Viņa darbs bija veltīts cilvēka pašizaugsmei, apziņas paplašināšanai ikdienas dzīvē. Lielu uzmanību viņš veltīja arī cilvēka fiziskajai attīstībai, savas dzīves noslēgumā sevi prezentējot  kā „deju skolotājs.”

Advertisements