Aizej prom laicīgi!

12573691_1287131061303731_7153453439562485714_n

Aizej prom laicīgi – mājās, pat tad, ja tevi tur neviens negaida, no trakulīgām ballītēm, no viesiem bez “ceļakājas”, no sakariem nevietā, no sliktiem ieradumiem, no depresijas un drūmām domām, no smagām atmiņām, no attiecībām, kas sevi izsmēlušas, no cilvēkiem, kas moca tevi un tavu partneri.
Dod sev šo iespēju atrast to (bet varbūt arī sevi pašu), ar kuru būs labāk, komfortablāk, mierīgāk tajā veidā, kas vajadzīgs jums abiem. Ja reiz jūs neesat spējīgi, tā vai cita iemesla, dēļ dot iespēju viens otram, neatņem jums abiem iespēju to atrast kādās citās attiecībās.

Neskopojies, neatņem citiem iespēju būt laimīgiem tā, kā viņi to saprot un  sev – savas iespējas. Katrs no mums atrodas savā evolūcijas punktā un virzās uz priekšu savā ritmā, izstaro savu frekvenci, vibrē savos viļņos un saņem savu pieredzi. Un, ja tu rezonē ar kādu – esat atraduši viens otru, tad dejojiet vienu deju. Ja tā ir ieilgusi disonanse – saņem nepieciešamo pieredzi, paraksties zem tās, pasakies un aizej prom laicīgi. Labāk neiedarbināt to mehānismu, kas ar smagu apstākļu palīdzību, daudz nelabvēlīgākos tev apstākļos, piespiedīs tevi aiziet. Jo, pirms tu to izdarīsi, tevi izmals caur sabiedrības virspusējo spriedumu dzirnakmeņiem, kuriem nav intereses iedziļināties tavos patiesajos motīvos,sajūtās un centienos kādu “glābt” vai “saglabāt kaut ko”.

Aizej prom laicīgi, neatstāj uz savas dzīves ķermeņa dziļas rētas, nesaindē savu dvēseli ar rijīgo vainas sajūtas vīrusu. Tā ir sajūta, kas tevi arvien vairāk attālinās no tevis paša un tavas personīgās dzīves. Aizej prom laicīgi, neiededzinot rakstus uz sava likteņa smalkā audekla un nemēģini aizskart cita cilvēka ādu.

Novērtē savu dzīvi augstāk, kā to vērtē citi. Aizej prom laicīgi, ja kāds cits savu dzīvi vērtē augstāk par tavējo, jo tev pašam būs jāatbild, pirmkārt, par savējo un tikai pēc tam, par kāda cita. Neviens nav nācis šajā pasaulē tāpēc, lai tiktu upurēts. Un nevienam cilvēkam dzīve nav dota tāpēc, lai censtos citu laba upurēt sev dāvātos lieliskos  talantus: dzīvot dzīvi un spēju mīlēt! 

Nav sarežģīti sevi pazaudēt, nav grūti izšķīdināt sevi otrā, otra cilvēka dzīvē, cita cilvēka pasaulē, kādā citā realitātē. Nav pat grūti to ļoti vēlēties un pieprasīt no otra. Sevi atrast ir grūti. Tikai mēs paši varam noteikt to, cik lielā mērā ļausim sevi izmantot, jo upurējot sevi “pa tukšo”, vairāk, kā tas tev paredzēts, tu automātiski nedod sev un arī otram cilvēkam to, ko patiesi vēlies. Un var izrādīties, ka kaut kādā, nākamajā dzīves posmā tev pietrūks tieši šis mazumiņš, kas tika velti patērēts.

Jebkuras attiecības ir auglīgas tikai tad, kad tajās notiek savstarpēja apmaiņa. Tā ir pāru deja. Taču, ja abi ar partneri esat sākuši viens otram mīdīties pa kājām – līdz asinīm, tad šī deja ir jāpārtrauc. Sadziedēsi savas rētas un sāksi jaunu, skaistu deju, iespējams, ar citu partneri. Un tā ir ar visām attiecībām – partneriskajām, ģimenes, darba… Mācies aiziet laicīgi, kā radušās situācijas iekšienē, tā arī no pašām situācijām un apstākļiem savā dzīvē. Tu vienmēr atpazīsti šo mirkli, uzticies sev un nepierunā sevi, nemāni sevi un citus….

Nav sliktu cilvēku, lai kā tev gribētos par to pastrīdēties. Ir tikai cilvēki, kuri ir atsķirīgi no mums. Ja nepieņemsim šo domu, tad patiesais Nodoms, kāpēc mums dota Dzīve, paliks mums slēpts. Ar to pildīts ir it viss – tas, kas iekšā, ārpusē, virs saprāta un zemak par to, dzīvs un nedzīvs. Un nav Dievam citu roku, kā mūsējās, un nav citas atbildības kā tikai mūsējā – pirmkārt, pašiem pret sevi.

Tas, kas notiek mūsu dzīvē un apkārt mums, notiek ne tikai ar Visuaugstākā atļauju, bet arī – ar mūsējo!  Mēs taču atļāvām dzīvei būt tādai, kāda tā ir, mēs radījām šīs pārmaiņas, vai neļāvām tām būt. Mēs paši atļāvām, lai mūsu dzīvē valda pelēkas krāsas, mēs atļāvām sev no visa baidīties, mēs atļāvām sev būt autsaideriem savās pašu dzīvēs.

Paskaties atpakaļ, varbūt ir pienācis laiks aiziet prom no tā visa. Ir nepanesami smagi pamest to, ko esi izdzīvojis un kas izdzīvojis sevi, lai ko par to kāds neteiktu. Aiziet ir grūti, bet aiziet laicīgi – ir vienkārši nepieciešams. Paņem no savas bezgalības to, kas tev nepieciešams, bet aizej laicīgi.

Aizej prom laicīgi no citu spriedumiem, vērs savu skatienu sevī. Kur ir tavs atbalsta punkts? Nemeklē to citos. Pateikšu noslēpumu – tava atbalsta punkta citos nav. Tāpat kā tu neatradīsi laimi citos, ja tevī pašā tās nav. Aizej prom laicīgi no uzmācīgajām ilūzijām un uzspiestajām bailēm, bet turpini censties, turpini sapņot, turpini izmēģināt. Nebaidies kļūdīties – jo kļūdīties nozīmē to, ka tomēr mēģināji. Nebaidies no citu cilvēku reakcijas, tāpat tu nevarēsi par 100% zināt, ka izdosies, ja nebūsi to izdarījis. Un, ja pat varēsi zināt – vēl jo vairāk, bailēm nav jēgas un tev būs vieglāk aiziet laicīgi. Tieši tā – aiziet un virzīties tālāk.

Mēs ļoti reti iedomājamies par to (ja mums kaut kas, ko mēs ļoti vēlējāmies, par ko sapņojām, nav iedots), ka tādā veidā Dievs mūs pasargāja. Patiesība ir vienkārša: VISS atnāk īstajā laikā, pat brīnumi.

Tāpēc… aizej prom laicīgi, nevienu neaizturi, jo tad, kad tu aizkavējies – dzīves scenārijs jau tiek pārrakstīts… arī citiem cilvēkiem.

Autors: Tatjana Varuha

Avots:http://thebestnotes.ru/

Pārstāstīja: Ginta FS

Advertisements