Pjotrs Mamonovs par dzīves jēgu

mamonovs5

1. Katrs tavā ceļā satiktais cilvēks ir eņģelis.

Viņš tev ir palīgs un nav velti satikts. Viņš tevi vai nu pārbauda vai mīl. Savādāk nemēdz būt.

Man jaunībā bija tāds gadījums. Ar paziņu kopā iedzērām, šķīrāmies vēlu. No rīta zvanu, lai uzzinātu, kā nokļūt stacijā un man atbild, ka viņš pakļuvis zem vilciena, abas kājas nobrauktas. Briesmīga nelaime. Devos pie viņa uz slimnīcu un viņš saka: «Tev labi, bet man…» — un pacēla segu, bet tur – šausmas! Viņš bija lepns cilvēks. Bet kļuva pieticīgs un jautrs. Uzlika protēzes. Sieva, četri bērni, viņš tagad ir bērnu rakstnieks, laimīgs bez gala. Lūk, kā Dievs dziedē dvēseles ar fizisku slimību palīdzību. Iespējams, ja negadītos ar cilvēku tāda bēda, turpinātu staigāt savā lepnībā – un sakalstu kā cieta miza. Tāds ir šis grūti pārciešamais, bet pats tuvākais ceļš uz dvēselisko attīrīšanos. Katru mirkli kaut ko ir jāmācās un jādomā, ko sakām. Un radīt, radīt, radīt!

Dzīve bieži sit, bet šie sitieni ir lieliskas zāles.

Krievu valodā vārds «Наказание» cēlies no vārda «наказ». Un tas nozīmē – mācība. Dievs mūs māca kā rūpīgs tēvs. Liek mazo puiku stūrī, lai nākamreiz nedarītu blēņas. Dēls raujas uz priekšu, bet tēvs tur aiz rokas, lai dēls nesatraumētos. Tā arī Dievs. Kārdinājums ir eksāmens. Kāpēc eksāmens vajadzīgs? Lai to noliktu. Šajos pārbaudījumos mēs kļūstam arvien tīrāki un tīrāki. Zeltu ugunī dedzina, lai tas kļūtu tīrs. Tā arī mūsu dvēseles. Sāpes mums jāpacieš pazemīgi, bez jautājuma  «par ko?». Tas ir mūsu ceļš.

2. Patiesā dzīves jēga – mīlēt.

Kāpēc mēs dzīvojam? Ilgus gadus es nepratu atbildēt uz šo jautājumu – visu laiku skrēju garām. Biju sakaifojies, dzēru, kāvos un visu laiku teicu:: «Es te esmu galvenais!». Bet patiesā dzīves jēga ir mīlēt. Tas nozīmē ziedot, bet ziedot nozīmē – atdot. Pati vienkāršākā shēma. Tas nebūt nenozīmē – iet baznīcā, likt sveces un lūgties.

Skatieties! Čečenija. 2002. gads. Astoņi zaldātiņi stāv pie granātas, kurai nejauši izrauts gredzens un tā griežas. Pulkvežleitnants,kurš savos 55 gados nekad baznīcā nav gājis, nevienu sveci nav uzlicis, neticīgs komunists, četru bērnu tēvs, bez minstināšanās metas guļus uz granātas. Sprādziens, viss ķermenis gabalos saraustīts, bet zaldātiņi dzīvi. Komandieris – kā lode – pa taisno uz paradīzi. Tā ir patiesa ziedošanās. Augstāk par to, ka atdot savu dzīvību citu labā, nekā pasaulē nav.

Karā viss izgaismojas. Tur viss ir daudz spilgtāk, asāk. Bet ikdienas dzīvē viss ir izplūdušāks. Mēs domājam, ka labiem darbiem vēl būs rītdiena, parītdiena… Un kas, ja nomirsi jau šonakt? Ko tu darīsi ceturtdien, ja nomirsi jau trešdien? Šķiet, tikko vēl blakus sēdēja Oļegs Jankovskis, lūk stāv viņa jaciņa, lūk pīpe. Un, kur tagad ir Oļegs Jankovskis? Mēs abi sadraudzējāmies filmas “Cars” uzņemšanas laikā. Ļoti daudz runājām par dzīvi. Es arī pēc viņa nāves ar viņu runājos. Un lūdzos:«Dievs esi žēlīgs viņa dvēselei!!» Lūk, kas tur aiziet – lūgšanas. Tāpēc tad, kad es miršu, man nevajag smalku ozolkoka zārku un daudz ziedu. Lūdzaties, mīļie, par mani, tāpēc, ka esmu nodzīvojis ļoti dažādu dzīvi.

Lūgšanas ir ļoti svarīgas arī dzīves laikā.  Vārds «спасибо» krievu valodā cēlies no «спаси Бог» — tā jau ir lūgšana. Gadās, ka nevaru brilles atrast, palūdzu Visuma Radītāju: “Palīdzi, Dievs!” un atrodu. Dievs mūs mīl, un pie viņa vienmēr var griezties pēc palīdzības  Jūs ziniet, kāds tas ir brīnums?

Sēžam mēs te visi, tādi maziņi kukainīši un varam viņam “pa taisno” pateikt: «Kungs, apžēlojies!» Pat mazs lūgums ir pasūtījums Visumam. Tas taču ir kruti! Nekāds heroīns blakus nestāv.

Dievs nav dusmīgs tēvocītis, kas, sēžot uz mākona malas, skaita mūsu grēkus. Nē! Viņš mūs mīl vairāk kā māte, vairāk kā jebkurš pasaulē. Un, ja arī dod kādus pabriesmīgus apstākļus, tad tikai tāpēc, ka mūsu dvēselei to vajag. Atcerieties savu dzīvi tajos mirkļos, kad bija smagi, grūti, — lūk, pats kaifs, lūk, kur asums! Tāds jociņš man uzrakstījās: jo sliktāki apstākļi, jo labāki kaķi. Lūk, tā…

3. Mīlestība nozīmē nomazgāt traukus ārpus kārtas.

Redzēt labo, pieķerties pie tā — vienīgais produktīvais ceļš. Kāds cits cilvēks var daudz ko darīt ne tā, bet ir lietas, kurās viņš noteikti ir labs. Lūk, aiz šī diedziņa tad arī vajag vilkt, bet par visu slikto – nelikties ne zinis.

Mīlestība nav jūtas, bet – darbība!

Nevajag liesmot āfrikāņu mīlas liesmās pret vecu sievieti, dodot tai vietu metro. Tava darbība arī ir mīlestība. Mīlestība nozīmē – nomazgāt traukus ārpus kārtas.

4. Izglāb sevi un tev pietiks.

Nevar pastāstīt par ananāsa garšu, ja pats to neesi nobaudījis. Nevar pastāstīt par to, kas ir kristietība, neizbaudot to.

Pamēģiniet piekāpties, piezvanīt Ļudai, ar kuru piecus gadus nerunājat un pasakiet: «Ļuda, piedod, pabeigsim visu to – es kaut ko pateicu, tu pateici… Labāk aiziesim uz kino!». Jūs redzēsiet, cik naktī būs labi! Viss simtkārtīgi atgriežas pie tevis, mīļā, – ne ar vārdiem, bet dvēseles stāvokli. Lūk, patiesā laime! Bet, lai to sasniegtu, katru minūti jādomā, ko teikt, ko darīt. Tā visa ir radīšana.

Paskatieties, kas notiek apkārt, cik daudz labu cilvēku, tīru, brīnumainu, ar smaidošām sejām. Ja mēs redzam kādu riebeklību – tātad tā ir mūsos. Līdzīgs savienojas ar līdzīgo. Ja es saku: “lūk, zaglis aizgāja!” – tātad es pats esmu sazadzies, ja ne tūkstoti, tad – vismaz naglu. Nenosodiet cilvēkus, paskatieties uz sevi!

Izglāb sevi un tev pietiks! Atgriez Dievu sevī, vērs savu skatienu iekšā, ne uz āru! Iemīli sevi, un pēc tam šo mīlestību pārvērt par milestību pret savu tuvāko – lūk, pamatlikums.

Mēs visi esam izvirtuļi. Tā vietā, lai būtu dāsni – skopojamies. Dzīvojam galīgi otrādi – ar galvu uz leju.

Nostāties uz kājām nozīmē – atdot.

Bet ja tu atdevi 10 000 dolārus un pēc tam to nožēloji, padomāji, labāk būtu atdevis 5000 — uzskati, ka tava labā darba nav.

5. Es nodzīvoju šodienu — kādam no tā bija labi?

Katru nakti vajag uzdot sev vienkāršu jautājumu: es nodzīvoju šodienu – vai kādam no tā bija labi?

Lūk, es esmu pazīstams, slavens rokenrola dziedātājs, — vai varu ar jums runāt tā, lai jūs staigātu pa stīgu? Bet, vai tad man no tā būs labāk? Vai jums? Viens no velna vārdiem ir «atdalītājs». Iekšējais velns tev saka: “tev taisnība, vecīt, ņem un visus nostadi rindā, nokomandē!” Es cenšos tāds nebūt. Virzos savā dvēseles darbā uz priekšu katru dienu. Oda solīšiem.

Negribu lielīties ne ar savu lomu filmā “Sala”, ne savu dzeju, ne dziesmām – gribu uz to visu raudzīties no malas. Man brīnums ir katra diena. Man katru dienu debesis ir citadākas. Neviena diena nav līdzīga otrai. Tā ir laime, ka esmu sācis to ievērot.

Es ļoti daudz ko esmu palaidis garām, man ļoti žēl. Par to es sevī raudu. Varēja viss būt tīrāk un labāk. Kāds cilvēks teica: tu tādas dziesmas sarakstīji, jo dzēri. Bet es tās sarakstīju ne jau pateicoties šņabim, bet – par spīti tam.

No sava 60 gadu augstuma es saku, nedrīkst zaudēt ne minūti savas dzīves, laika ir maz, un dzīve ir īsa, un tajā var būt skaists ik mirklis.

Ir svarīgi no rīta pamosties un sakārtot visu sev apkārt. Ja no rīta esmu pamodies dranķīgā noskaņojumā, es nedzeru portvīnu, bet saku: «Dievs, man kaut kā nav labi. Es ceru uz Tevi, man pašam nekas nesanāk».

Lūk, šī kustība ir pati svarīgākā.

Stāstīja Pjotrs Mamonovs

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements