Vēl nav par vēlu, kamēr vēl pavisam nav par vēlu!

mamma_meita4

Veltīts visiem par sevi pārliecinātajiem, atbildīgajiem, aktīvajiem cilvēkiem.

Mēs dzīvojam laikā, kad svarīgi visu laiku iet uz priekšu, zināt to, ka viss ir mūsu rokās un nebaidīties mainīt dzīvi un pasauli uz labo pusi. Mēs zinām un ticam, ka var izmainīt visu, ja patiešām tam tici un vēlies to.

Var izmainīt savu raksturu, savu ķermeni, var izmainīt ārieni, pat – dzimumu. Var izmainīt ieradumus, savu karjeru, dzīvesvietu, nacionalitāti un savu domāšanas veidu, savu likteni. Var veikt milzīgus atklājumus. Var darīt visu, lai izmainītu pasauli. Var palīdzēt citiem. var nepalīdzēt. Var darīt pasauli labāku. Var to darīt arī sliktāku.

Var gandrīz visu, bet – pats galvenais – griba, gribasspēks un izlēmība. Var dzīvot savu sapņu dzīvi. Ir lieliski būt apveltītam ar labu veselību, laimīgam, priecīgam, skaistam un īstam. Tā ir mūsu personīgā izvēle, kura ir ikvienam.

Var visu.

Var visu? Nē, draugi. pat mūsu laikā ne visu var!

Nevar, nav iespējams apspēlēt laiku, kas dots mūsu tuvajiem, mīļajiem. Ir tāda dabas un Visuma mīkla – kas, kāpēc un uz cik ilgu laiku ir atnācis šajā pasaulē. Un es baidos, ka šī dabiskā mīkla un dabiskā kārtība kļūst par pašu biedējošāko mums visiem – tādiem drosmīgiem, visuvareniem, mīlošiem visu kontrolēt un vadīt it visu. Tādiem pārliecinātiem par to, ka vajag tik gribēt.

Ziniet, ko patiesi neviens nevar mainīt un kontrolēt, neskatoties uz to, vai glābjam mēs pasauli, dzenam to postā vai guļam bezdarbībā uz dīvāna?

Mēs nevaram mainīt krunciņu skaitu mūsu mammas un tēta sejā. Mēs nevaram kontrolēt to parādīšanās neizbēgamību. Kaut gan, kaut ko – pavisam nedaudz mēs arī te varam darīt…mēs varam likt viņu acīm mirdzēt, sejām – smaidīt biežāk, likt viņu balsīm skanēt priecīgāk. Bet mēs nevaram to, ko daudziem no mums gribās par visu visvairāk – izdarīt tā, lai viņi dzīvotu mūžīgi. Nevaram.

Un, jo mēs spēcīgāki un izlēmīgāki, skaļāk un spožāk propogandējam iespēju kardināli izmainīt visu dzīvi, vienalga paliek viens, kas nekādīgi nepadodas mums – un tas ir laiks, mūsu mīļoto laiks. Ne viss ir iespējams. Ar šo domu negribas dzīvot, vai ne?

Kamēr mēs glābjam pasauli, skrienam pretī jaunai dienai, nekad nav par vēlu apstāties un piezvanīt saviem mīļajiem, lai padarītu viņu balsis nedaudz priecīgākas, viņu smaidus – nedaudz platākus un acis – dzirkstošākas.

Vēl nav par vēlu, kamēr vēl pavisam nav par vēlu. Jo – ne viss ir mūsu rokās!

Autors: Anastasija Jarigina

Avots: http://interesno.co/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements