Slimība ar nosaukumu “esmu aizņemts”

12715306_629497587187993_5561548207471342688_n

Nesen uz ielas satiku savu paziņu. Apstājos un pajautāju: “Kā Tev klājas? Kā ģimenei?” Viņa paskatījās uz mani un nopurpināja: “Es esmu tik ļoti aizņemta. Tik daudz kā visa sakrājies, tu pat iedomāties nevari!”. Gandrīz uzreiz pēc tam es saskrējos ar savu senu draugu. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: “Es esmu tik ļoti aizņemts, un man ir tik maz laika, bet tik daudz kas jāpaspēj!” Drebelīga balss, noguris, nervozs.

Tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad desmit gadus atpakaļ mēs pārcēlāmies dzīvot uz Ziemeļkarolīnu, bijām sajūsmā – skaista, liela pilsēta, ļoti labas skolas. Izvēlējāmies dzīvesvietu labā rajonā, kur dzīvoja ļoti daudz ģimenes ar bērniem. es priecājos, ka viss ir lieliski. Kādu laiku pēc pārcelšanās mēs piedāvājām saviem draudzīgajiem, jaunajiem kaimiņiem ideju par to, ka mūsu meitas varētu kopā rotaļāties. Kaimiņiene pastiepās pēc telefona un paņēma plānotāju, šķirstīja to…šķirstīja, šķirstīja, ilgi šķirstīja. Beidzot teica: “Lūk, ir viņai brīvas 45 minūtes pēc divām nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavierstundas un vokālās nodarbības. Viņa vienkārši ir, nu…. ļoti aizņemta.”

Šis briesmīgais ieradums “būt aizņemtam” attīstās jau ļoti agrā bērnībā.

Vai mēs vispār kadreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to sev nodarām? Kāpēc to nodarām saviem bērniem? Kad tieši mēs aizmirsām, ka esam cilvēki, nevis mašīnas?

Bērniem taču ir tik normāli lēkāt pa peļķēm, priecāties, bēdāties, spēlēties, izdzīvot savu bērnību – kļūdīties un pat garlaikoties. Mēs taču visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc jau no agras bērnības mēs pārkraujam viņus ar dažādiem pienākumiem, lai arī viņu dzīvē valdītu mūžīgais stress un nebūtu ne minūtes brīva laika – kā mums?

Kas noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar saviem mīļajiem cilvēkiem, nesteidzoties runāt par visu ko, arī par to, kā mēs jūtamies, ko domājam? Kur sarunas pilnas daiļrunīga klusuma, kuru negribas pat pārtraukt?

Kā esam radījuši pasauli, kurā mums ir nepadarāmu darbu kalni un pavisam nav laika atvilkt elpu un padomāt, un vienkārši BŪT?

Mēs taču esam lasījuši Sokrātu: “Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav jēgas dzīvot.” Kā gan mums to izprast, būt un kļūt par cilvēkiem, ja mēs esam tik ļoti aizņemti?

Šī slimība ar nosaukumu “Es esmu aizņemts” (un tā jau ir diagnoze) ir ārkārtīgi kaitīga mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē mums būt kopā ar savu ģimeni, kad mēs visi esam vienā istabā, pie viena galda. Tā neļauj radīt mums to dvēseļu radniecības sajūtu, kura mums tik ļoti ir vajadzīga.

Jau no pagājušā gadsimta vidus ir paradījušās tik daudz dažādas tehnoloģijas. Mēs domājām (tā mums solīja), ka līdz ar tehnoloģiju attīstību dzīve kļūs daudz vienkāršāka un brīvāka. Bet, ja paskatāmies, kā ir, tad skaidrs, ka nav mums nekādas brīvības, mēs nevaram tā vienkārši atpūsties, kā varējām tikai nedaudzus desmitus gadus atpakaļ.

Tā saucamajai sabiedrības “elitei” šī robeža starp darbu un māju vispār ir izdzisusi. Paskatieties uz cilvēkiem sabiedriskajā transportā – viņi dzīvo savos viedtālruņos un planšetēs. Visu savu laiku.

Šie viedtālruņi un planšetes nozīmē tikai vienu – ka nav nekādas atsķirības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam on-line.

Mans personīgais ikdienas karš ir elektronisko vēstuļu lavīna. Velns parāvis, es jau laiku atpakaļ esmu pieteicis svēto karu elektroniskajam pastam, bet vēstules kā nāk, tā nāk un, izskatās, ka tām nekad nebūs gala. Es visu esmu izmēģinājis – esmu atbildējis uz vēstulēm tikai vakarā, nelasījis tās brīvdienās, lūdzis cilvēkiem tikties personīgi, tā vietā, lai uzrakstītu pāris rindas. Bet vēstules tik krājas un krājas, personīgās, darba, reklāmas un spams. Un cilvēki gaida atbildi – tieši tagad, ne rīt. Un es arī, kā izrādās, esmu ļoti aizņemts.

Citiem ir vēl briesmīgāk, jo viņi strādā divos, trīs darbos – par minimālu algu, lai tikai ģimene noturētos virs ūdens. 20% mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, bet mūsu padzīvojušie vecāki spiesti piestrādat par apkopējiem un sargiem, lai saglabātu sev jumtu virs galvas un paēstu. Mēs esam aizņemti.

Vai tā drīkst dzīvot?

Kad es jautāju: “Kā tev klājas?”, par ko es patiesībā jautāju? Es nejautāju par neatliekamo darbu sarakstu un ne par to, cik vēl vēstules tev jāuzraksta. Es jautāju par to, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Pasaki man!

Pasaki, ka tava sirds priecājas vai sāp, vai skumst, Pasaki, ka tava sirds alkst cilvēciska siltuma. Ieskaties pats savā sirdī, un tad izstāsti man! Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi. Saki, ka vēl atceries to, ka esi cilvēks nevis mašīna, kas automātiski izsvītro rindiņas no padarāmo lietu saraksta. Ieskatīsimies viens otram acīs, paspiedīsim roku. Vienkārši parunāsim. Saruna aizdzīs stresu, kaut daļēji, un dāvās sajūtu, ka neesam vieni.

Paņem mani aiz rokas, paskaties acīs un esi ar mani kaut tikai vienu sekundi. Pastāsti par savu sirdi un liec pamosties manējai. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kuram vajadzīgs cilvēcisko attiecību siltums.

Es lasu lekcijas universitātē, kur studenti prot mācīties trieciena tempos, tāpat triecienā, arī atpūsties, un lepojas ar to. Tas ir kā visu mūsu atspulgs: pat tad, kad atpūšamies, mēs attopamies tajā pašā stresa un spriedzes atmosfērā. Mūsu atpūta ir tāds pats grāvējs un sports līdz septītajiem sviedriem.

Tu jautāsi, ko darīt? Es nezinu. Nav man nekāda burvju risinājuma. Viss, ko zinu, ir tas, ka mēs zaudējam spēju dzīvot īstu cilvēcisku dzīvi. Ir jāiemācās pavisam savādāk attiekties pret savu darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ka vēlamies apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Runa taču nav tikai par to, kā “garšīgāk paēst” un “nopirkt krutāku aifonu”? Mēs gribam dzīvot cilvēciski.

Dzejnieks Viljams Jeits rakstīja: “Cilvēkam, kurš uzdrošinājies izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes kā zaldātam cīņas laukā.” Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ja mēs visu laiku esam aizņemti? Kā mums izprast savu dzīvi?

Es ceru, ka tu piedāvāsi kādu jēdzīgu risinājumu, kā dzīvot, kā mainīties un palīdzēt izmainīties pasaulei? Tā gribās, ka bērni varētu skraidīt pa pelķēm, sapņotu vai pat skumtu – mācītos būt par cilvēkiem. Gribētos dzīvot pasaulē, kur mēs spējam apstāties, ieskatīties viens otram acīs, pieskarties un kopā saprast to, kas notiek mūsu sirdīs. Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, ieklausīšos savā piekusušajā dvēselē, lai uzzinātu, kas es esmu.

Vai tavā sirdī notiek tas pats?

Mēs varam kaut tikai pamēģināt radīt pasauli, kurā tad, kad viens no mums saka: “Es esmu ļoti aizņemts”, otrs atbild: “Zinu, draugs. Zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas notiek tavā sirdī!”

Autors: Vladimirs Pirožka, psihologs, stradā ar arhetipiem un psihosomātiku.
Pats par sevi saka: Es ļoti mīlu klausīties cilvēku stāstus caur ķermeni. Ķermenis tas ir cilvēka dvēsles dzīves spogulis. Ķermenis vislabāk prot pastāstīt par to, kas ar mums notiek tagad, notika agrāk. Man ir interesanti padalīties ar to, ko pats mīlu un protu darīt.

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements