Tev vienmēr ir izvēle!

apvainojies bērns5

Atceries no bērnības tadu sajūtu. Tev ir pieci gadi un tu grasies rotaļāties ar citiem bērniem? Bet viņi pēkšni tevi apvaino. Protams, tu uzmet lūpu un aizej uz soliņa skumt. Sēdi un domā: “Kā viņi tā varēja?!”

Pēc kāda brīža bērni atgriežas. Viņi visu ir apdomājuši, sapratuši, ka bez tevis nekur un atkal aicina spēlēties. Tu pie sevis triumfē, bet lūpa vēljoprojām paliek uzmesta. Tu ļoti gribi iet ar viņiem spēlēties, taču aizvainojums ir spēcīgs, un netaisnīguma sajūta paliek. Un šobrīd tu viņiem to nevari piedot. Un paliec uz soliņa viens.

Bērni parausta plecus, nosmejas un aizskrien turpināt savu spēli. Bļaustās, lēkā, krīt, ķēmojas. Bet tu domā, ka tās visas ir mulķības un tev tāpat arī vienam ir labi. Un aizej smilšu kastē cept kūkas. Tādas smukas kūciņas sanāk, tu tās ar lāpstiņu pārvieto, priecājies. Bet vienalga pamet aci draugu virzienā, tā nemanām, bet vēro. Un domā pie sevis: “Varbūt viņi vēlreiz tevi pasauks!” Bet viņi nesauc.

Un tad tu sāc niknoties. Ka viss ir tik slikti, ka visa pasaule ir pret tevi, bet tu taču esi tik labs. Un vispār, kā var tā priecāties, ja pasaulē viss ir slikti un apkārt tik daudz netaisnības? Mamma liek uzvilkt zeķubikses ar divām strīpiņām uz dibena – tik neērti. Bērnudārza audzinātājai nepatīk tavs zīmējums. Ziemassvētku vecītis zem eglītes nolicis cepuri ar strīpām, bet tu gribēji dzelzceļu… Un aiz dusmām tu sabradā savas smilšu kūciņas.

Ļoti viegli ir sadusmoties uz pasauli, sākt to ienīst. Tam vispār nav jāpieliek nekāda piepūle. Pāris reižu paklupt, iemīlēties bez pretmīlas, sastrīdēties ar draugu. Nolemt, ka pasaule speciāli tā dara, lai tev ieriebtu, speciāli tevi moca, ka tā tev tik daudz ko ir parādā, bet neko nedod – dēļ sava riebīguma. Sākt drūmā filosofiskā tonī runāt par to, ka dzīve – tas ir nekas. Pāris notikumu starp dzimšanu un nāvi. Muļķi visi tie, kas gaida laimi un prieku. Viņi neko nesaprot. Pasaule ir naidīga un netaisnīga. Un šeit mēs esam tāpēc, ka esam grēcinieki un mums jācieš, lai dzīves beigās visiem parādītu: “Paskatieties uz manām rētām.” Es biju ļoti nelaimīgs cilvēks – tagad esmu pelnījis ko labāku.

Personīgi es par šo pasauli zinu ļoti maz. Par tās dziļo jēgu un esības būtību. Kāds uzskata, ka viss apkārt ir hologramma, kāds – ka tas ir citplanētiešu eksperiments. Es nezinu. Zinu tikai to, ka citas pasaules man nav. Un labi, jo man patīk šī. Un ziniet, kur ir tās lielākais pluss? Tas, ka izvēle vienmēr ir manējā. Vienmēr ir Tavējā. Tāpat kā bērnībā ar tām kūkām.

Palikt maliņā, nepelnīti apvainotam, vai mest mieru aizvainojumam un skriet ar bērniem spēlēties.

Lēkāt, krist un ķēmoties!

Dzīvot!

Autors: Olga Demidjuk

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements