Kaķu gudrības

743

Vecs, dzīvesgudrs kaķis gulēja zālītē un sildījās saulītē. Pēkšņi garām panesās mazs, sprigans kaķēns. Tas kūleņoja pa zāli un griezās kā vilciņš. Apstājās un atkal sāka skraidīt, mezdams cilpas un kūleņus.

— Ko Tu dari? – slinki apvaicājās vecais kaķis.
— Cenšos noķert savu asti! – atbildēja kaķēns.
— Kam Tev tas? – iesmējās kaķis.
— Man teica, ka mana aste ir mana laime. Ja es to noķeršu, tad noķeršu savu laimi. Lūk, arī skrienu – jau trešo dienu, taču aste visu laiku aizbēg no manis.

Vecais kaķis pasmaidīja, kā prot smaidīt tikai veci, dzīvesgudri kaķi un teica:
— Kad es biju jauns, man arī teica, ka mana aste ir mana laime. Es daudz skraidīju tai pakaļ, cenšoties to noķert. Es neēdu, nedzēru, tikai skrēju. Es kritu kā bez spēka un atkal cēlos lai ķertu savu asti. Kādā brīdī es zaudēju cerības un gāju, kur acis rāda. Un zini, ko es pēkšņi pamanīju?

— Ko? — ieinteresēts vaicāja kaķēns.
— Es pamanīju, ka lai kur es arī ietu, mana aste vienmēr nāk man līdz. Pēc laimes nevajag skriet. Vajag izvēlēties savu ceļu un laime vienmēr ies kopā ar Tevi!

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements