Laimes Priekšnoteikums…

487524_479480898758639_1454029375_n

… Prast Pagaidīt!

Kad pienāk tavi trīsdesmit pieci ar astīti gadi, draugi un paziņas sāk delikāti mierināt, sakot, ka ar gadiem izturība palielinās un kā labam vīnam tā ievērojami palielina arī dzēriena kvalitāti un cenu. Jā, sasodīts, viņiem taisnība, jo vairāk gadu, jo lielāka pacietība.

Cik gan daudz problēmu dzīvē rodas no tā, ka nevari pagaidīt! Ne paciest – ar to mūsu sievietēm, kā likums, pat pārāk labi (visupiedošanu varētu arī samazināt), bet tieši – pagaidīt. Neuzvilkties uzreiz, tikko priekšnieks norājis. Momentā asi neatbildēt uz pārdevējas rupjību vai brīdī, kad kāds transportā aizskāris. Nezvanīt vīrietim, kurš kavējas izrādīt uzmanību. Nebraukt uzreiz pēc strīda līgt mieru ar mīļoto, kurš pats strīdā bija vainīgs. Nesakliegt uz vīru, kura balss tonis neatbilst tavam noskaņojumam. Un vēl daudz “ne”, jo, kad vēl esi jauna, emocijas un hormoni trako, bet mīlestības pret sevi ir tik maz.

Kad tu kļūsti nobriedusi personība, pat tie, kuriem agrāk bija viegli tevi izsist no līdzsvara, atzīmē: “Tev nu gan ir pacietība!” Un tu vairs nezini, priecāties par to, vai skumt. Tāpēc, ka no vienas puses, pacietība viennozīmīgi nav jaunības pazīme, no otras – dažkārt tev ir milzīgs prieks par to, ka vari sevi vadīt, ka pašdisciplīna nav tukšs vārds un tu tomēr to vari.

Tavā dzīvē noteikti ir bijis tā, ka uzrakstīji dusmīgu sms un gribas vēl desmit uzrakstīt, lai visu paskaidrotu. Salamājies pa telefonu ar kādu tuvu cilvēku un gribas tūliņ parzvanīt un izrunāties “līdz galam”. Neatvēra jaunais cilvēks durvis, zvanīsi, kamēr policiju izsauks. Aizsūtīji atvadu vēstuli un pēc tam vēl aizsūtīsi trīs pašas pēdējās atvadu vēstules un pēc pāris dienām vēl vienu – lai samierinātos.Mammai pateici visu, kas sakrājies un aizgāji no mājām. Nākamajā vakarā atgriezies, jo izrādās, ka īrēt dzīvokli nemaz nav tik lēts prieks. Nolēmi šķirties no vīra, piedraudēji ar tiesu un pēc dienas paprasīji naudu jauniem zābakiem. Aizcirti priekšnieka kabinetā durvis, pēc pusstundas atnesi atlūgumu, nakti pārgulēji ar savām domām un no rīta piekriti strādāt zemāk apmaksātu darbu ar virsstundām. Ar to pašu nogalināji visus savus iepriekšējos sasniegumus, zaudēji pašcieņu un parādīji sevi kā garīgi nelīdzsvarotu būtni. Labāk būtu apstājusies…..

Apstādināt apziņas straumes tad, kad dvēselē trako vētra, ir ļoti grūti. Tā ir augsta klase – tāda sevis vadīšana. Tas, kurš vajadzīgajā momentā var pateikt sev “STOP!”, viennozīmīgi ir spējīgs vinnēt jebkuru kauju. Tev pašam lemt, ko izvēlēties, skaitīt līdz desmit vai simts, reizināt prātā trīssimt sešdesmit pieci ar divsimt četrdesmit septiņi, vai skaitīt visus sarkanos priekšmetus, kas atrodas telpā. Vai arī sasist savu mobilo telefonu, ja roka stiepjas piezvanīt zināmajam abonementam. Vai arī aiziet vannas istabā paraudāt. Vai arī iziet pagalmā un divdesmit reizes apiet apkārt savam rajonam. Vai atspiesties piecdesmit reizes. Ir daudz dažādu variantu, kā atgriezt sevi normālās sajūtās – atgriezt sev savu pašcieņu..

Reiz dzīvē iestajās brīdis, kad tu saproti, ka tavs būs tavs un reizē ar to atnāk miers. Tu sāc skaidri apzināties, ka labākā izvēle ne vienmēr ir tā, kuru liktenis tev pamet dotajā brīdī. Ka, ja tev ļoti gribas raudāt, tad dari to uzreiz, bet visas vēstules un sms aizsūtīsi no rīta (ja reizē ar rīta gaismu nebūs iestājusies gaisma dvēselē). Ka pēc taviem trīsdesmit pieciem gadiem būs arī trīsdesmit seši, septiņi, deviņi… Un dzīve neapstāsies: un satiksi savu īsto vīrieti un bērni dzims un atradīsi savu sirdsdarbu. Viss notiek!

Izskatās, ka prast pagaidīt ir bezmaz vai svarīgākais Laimes likums. Neķert pirmo pagadījušos variantu, bet paņemt tieši to, par ko sapņoji. Nepateikt pirmo, kas iešāvās prātā un ko pēc tam rūgti nožēlosi, bet pateikt precīzi, trāpīgi tieši to, ko vēlējies un gūt baudu no apziņas, ka prati nogaidīt un pēc tam trāpīt tieši mērķī. Tāpēc, ka pareizais risinājums ir ēdiens, kuru vislabāk pasniegt atdzesētā veidā..

Protams, tu vari protestēt: “Un, kā tad mans emocionālais intelekts, ja jāapzpiež savas emocijas?” Ne apspiest, bet apzināties un vadīt tās, tā palīdzot savai domāšanai. Ļoti reti kuri lēmumi, pieņemti uz karstām pēdām, mēdz būt efektīvi. Emocionālais intelekts noteikti nav histērija. Un pats galvenais – Tava prasme nogaidīt rada cieņu pret sevi. tas noteikti ir tas, ko ir svarīgi savā dzīvē iemācīties.

Autors: Psiholoģe, personības izaugsmes trenere Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS

Avots: http://www.econet.ru

Advertisements