Dzīvē pēc 50

vladimir jakovlev

Ar ko atšķiras dzīve pēc 50 no visas pārējās dzīves?  Ar to, ka dzīvot pēc 50 mūs neviens nekad nav mācījis!

Zīdaiņa vecumā mūs gatavo bērnībai, bērnībā – tīņa gadiem, tīņa gados – jaunībai. Bet jaunībā mēs pavadām desmitiem stundas, gatavojot sevi priekšā stāvošajiem brieduma gadiem. Un tikai 50 gadu vecuma slieksni mēs pārkāpjam, vispār nestādoties sev priekšā, ar ko, kā un kāpēc mums dzīvot tālāk?

Nekā dīvaina tur nav. No kurienes rasties tadām zināšanām, ja vēl mūsu vecāku paaudzei 50 gados oficiāli iestajās vecums un dzīvot tālāk vispār nebija paredzēts – vien sākt pamazām mirt.

Mēs taču esam kā roboti, patiešām – roboti. Ļoti reti apzināmies, ka tā stratēģiskā programma, kurai paklausīgi sekojam, patiesībā ir iepriekšējo paaudžu izstrādāta un ielikta mūsos. Tieši iepriekšējās paaudzes radījušas tās grāmatas, filmas, izglītības sistēmu, kas bērnībā un jaunībā formēja mūsu apziņu.

Bet iepriekšējām paaudzēm nebija nekāda priekšstata par dzīvi pēc 50, vienkārši tāpēc, ka dzīves pēc 50 nebija principā. Tās nav dzīves programmā, kas palikusi mums mantojumā. Par bērnību – ir, par jaunību – arī, par briedumu ir. Bet tālāk – viss, beigas programmai. Error 404.

Rezultātā miljoniem cilvēku šodien ir sasnieguši atzīmi 50 un neizlēmīgi mīņājas, nezinot – kā tālāk būt? Visi pūliņi izlikties, ka nekas īpašs nav noticis un turpināt dzīvot kā iepriekš, nenes nekādus rezultātus. Novecot arī par ātru – enerģijas un spēka pietiek. Taču mainīt kaut ko savā dzīvē arī nesanāk, jo (a) bail, (b) pilnīgi nav skaidrs, kā.

Tā arī stāvam, mīņājoties no kājas uz kāju, kamēr, laikam ritot, visi jautājumi paši no sevis atbirst.

Runā, ka viens ķīnietis vārdā Li Ciņjuņs ne tik sen nodzīvoja 256 gadus. Ļaunas mēles, starp citu, melš, ka ilgāk par 190 viņš “neizvilka”. Nu, labi, lai būtu 190. Tad, lūk, man ļoti interesē, ar ko Lī nodarbojās pēdējos 140 gadus? Nē, pavisam nopietni, mani tas interesē.

50 gados pirmo reizi mēs nonākam situācijā, kad esam izpildījuši un pārpildījuši dzīves programmu tajā formātā, kādu mums to noformulējušas iepriekšējās paaudzes. Pabeiguši bērnudārzu/skolu/augstskolu. Esam apprecējušies/izšķīrušies. Esam pabeiguši/izgāzuši dažādus projektus un atkal sākuši un atkal pabeiguši. Esam uzbūvējuši savu karjeru/vai neesam uzbūvējuši. Nopirkuši mājas, dzīvokļus/pārdevuši. Izaudzinājuši bērnus/veiksmīgāk/neveiksmīgāk.

Un nav pat svarīgi, vai šo programmu esam izpildījuši veiksmīgi vai neveiksmīgi, svarīgākais ir tas, ka mūsu vecāku atstātās programmas beidzas. bet dzīve – turpinās.

Un ir jautājums, kā dzīvot tālāk? Visu atkārtot no jauna? No jauna būvēt uzbūvētu karjeru? Vēl bērnus? Vēl dzīvokļus? Vēl mēbeles? Tiem, kuri nopelnījuši naudu – vēl pelnīt? Un tiem, kuri nav nopelnījuši – turpināt censties to nopelnīt?

Jau vienreiz paveikto atkārtot nav interesanti, tas nenes nekādu prieku. Uz 50 gadiem iepriekšējās dzīves mērķi zaudē savu svarīgumu un jēgu, neatkarīgi no tā, vai bijām veiksmīgi to sasniegšanā, vai – nebijām. Un gribās ko jaunu. Un ļoti pareizi gribās! Tāpēc, ka jaunais ir nākotne un attīstība. Jaunais  – tā ir jaunība. Tikai galīgi nav skaidrs, kādam šim jaunajam jābūt? Dzīvot bez programmas, bez vecaku instrukcijām mēs nekad iepriekš neesam mēģinājuši.

Tātad, ko es ar to gribēju teikt? Pēc visdažādākajiem statistikas datiem, tiem, kuriem šodien ir 50 – 55 gadi, vecums sāksies ne agrāk par 80. Un pat tad tas būs kas pavisam cits, kā bija mūsu vecāku paaudzei.

Un tas ir forši. Tas ir ļoti patīkami. Mums vienkārši ņēma un uzdāvināja 25cus gadus(!!!!) papildus spilgtas, aktīvas, interesantas, jautras un veselīgas dzīves.

«Un kur āķis?» — jūs jautāsiet, jo, izejot no savas iepriekšējās dzīves pieredzes, zināt, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā.

Āķis ir tur, ka mums nemācīja, kā izmantot šādu dāvanu.

Un ko tagad darīt?

Mēģināt! Vai arī domāt, kā labāk “nosist” šo uzdāvināto laiku.

Tas taču nav daudz, tikai 25 gadus “pārlaist”!

Vladimirs Jakovļevs projekta “Возраст счастья” autors
http://vladimiryakovlev.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements