Raksta Tev Laime!

934080_1036483346393195_2893553874923451457_n

Ja Tu lasi šo vēstuli, tātad zini, es pie Tevis jau esmu atnākusi! Un tagad es sākšu pukstēt tapēc, ka ir par ko!

Sasāpējies, saproti… Man ir ļoti daudz gadu, pati neatceros, cik. Droši vien es esmu bijusi vienmēr. Tāpēc ir sakrājies ļoti daudz vērojumu – par cilvēci. Nekad neesi mēģinājis iejusties manā ādā? Žēl! Tas būtu ļoti vērtīgi un arī – audzinoši. Lūk, visi saka: “Laime, Laime…”. Skraida, meklē, sapņo par mani. Bet es tajā pat laikā nekur neslēpjos! Un nekur neesmu mukusi! Es visu laiku atrodos blakus un gaidu, lai mani ievērotu. Bet kā gan mani ievēros, ja lielākā daļa cilvēku pat nezin, kā es izskatos?

Dīvaini: meklē, paši nezinot, ko!

Visbiežāk mani neievēro tāpēc, ka katrs mani iedomājas savādāku. Kādam es esmu kūciņa ar putukrējumu, kādam – pastaiga dabā, citam – pasaules slava, citam Laime ir tad, kad otram – bēda. Par nožēlu jāsaka – arī tā notiek! Starp citu, man nav arī patstāvīgas dzīvesvietas, klaiņoju pa pasauli un meklēju miera ostu. Es priecātos, ja varētu pie kāda apmesties uz dzīvi, klauvēju pie visām durvīm pēc kārtas, taču ne vienmēr mani ielaiž.

Tajā pat laikā Nelaimi kaut kā visi uzreiz atpazīst – mani, nē! Zinu, ka daudzi mani paši meklē, citreiz vienkārši uzskrien virsū, taču visbiežāk paiet garām, pat neievērojot. Vai neatpazīstot? Bet varbūt vienkārši – ne tur meklē. Daudzi meklē Laimi laulībā, vai darbā, vai bērnos. Protams, arī tur es esmu blakus! Taču, tad sanāk, ka, ja atņemt jums laulību, vai darbu, vai bērnus, es pazudīšu kopā ar viņiem un jūs atkal būsiet nelaimīgi? Bet tas taču nav pareizi!

Laime ir dabisks cilvēka stāvoklis, lai Tu to zinātu.

Lūk, daudzi sēž un pārskata savu pagātni. “Lūk, bija labi laiki!” Bet, ja atceramies, kā viņi tad uzvedās – tā taču nav taisnība! Arī tajos laimīgajos laikos viņi ar kaut ko visu laiku bija neapmierināti, visu laiku pilnai Laimei kaut kā pietrūka. Tikai ar gadiem saprata, ka tā biju es! Tikai – par vēlu. Lūk, arī sēž un kavējas atmiņās!

Bet citi visu laiku sapņo par to, kas pilnai Laimei pietrūkst…

Kādam – dzīvokļa, kādam – mašīnas, kādam – miljona, citam – ideālās mīlestības. Es Tev teikšu tā: cilvēkam vienmēr kaut kas pietrūks! Iedod viņam uzreiz visu, ko viņš prasa, nedēļu – divas papriecāsies un pēc tam atkal sāks burkšķēt, ka kaut kā pietrūkst, lai būtu laimīgs. Oi, grūti man ar jums, cilvēki! Ar kādiem tik niekiem esat mani apkrāvuši!

«Laime ir, būt vajadzīgam cilvēkiem».

It kā skaisti pateikts, bet tā nav gluži taisnība. Vajadzīgam cilvēkiem! Un sev? Tā arī izdalīsi sevi pa graudiņam, bet laimi tā arī neiepazīsi! Par citiem rūpējies – ļoti labi, bet arī sevi neaizmirsti! Kad Tevī ir Laime, tad arī apkārt Tev Laimes ir pārpārēm. Tik daudz cilvēkus varēsi darīt laimīgus!
Vai arī:

 «Mana  laime ir bērnos».

Bērni izauga, savas ģimenes izveidoja, savas ligzdas novija, bet mamma tik jaucas pa vidu, apvainojas, ka viņu atstumj otrajā plānā. Kāpēc? Viss tāpēc, ka kopā ar bērniem arī es aizgāju, Viņa jau sākumā mani bērnos iemitināja. Un kā gan viņai tagad vienai, bez Laimes? Lūk, arī saku – katram pašam savai Laimei jābūt, ne no viena cita neatkarīgai.
Un vēl saka:

 «Nav labuma bez ļaunuma».

Ko, jūs, cilvēki!!!??? Kāpēc noteikti jāmet ar akmeni pa galvu, lai jūs saprastu, ka bija Laime, ir Laime, vienīgi paši to neievērojāt!

Neapvainojies, ka es pukstu, jau sākumā teicu, ka man sasāpējies. Tu labāk paklausieties mani, savu Laimi, varbūt kaut ko vērtīgu sev paņemsi. Ja vien Tu zinātu, cik bieži es stāvu gultas galvgalī, brīdī, kad cilvēks aiziet un asaras sariešas acīs! Bieži vien tikai tad saprot, ka bija Laime, bija – tikai pats to pazaudēja, neievēroja, nenovērtēja!

Skat, rāpjas cilvēks kalnā, arvien tuvāk pašai virsotnei, kārpās, elš, pirksti vienās asinīs. un viss dēļ kā? Lai nostātos kalna virsotnē un sajustu Laimi! Tātad – mani! Dvēseles lidojums! Taču pēc tam viņam vienalga būs jādodas tālāk. Jākāpj lejā, lai pēc tam atkal rāptos augšup. Mūžīgā dzīšanas pēc Laimes… Un pat neiedomājas, ka tajā pat laikā, kamēr viņš rāpjas, es aiz muguras – mugursomā sēžu. vai kabatā. vai vienkārši blakus lidoju un čukstu:

 «Apstājies, Draugs! Paskaties apkārt! Tā taču esmu es – tava Laime!».

Bet, ko nu tur – reti kurš dzird. Atklāšu Tev mazu noslēpumu; es esmu piesieta laikam! Manis nav pagātnē – tās vienkārši ir laimīgās bildītes. Un arī nākotnē manis nav – tie ir tikai saldi sapņi. Es vienmēr esmu Tagadnē!

Vai esi dzirdējis dziesmu?

 «Ir tikai mirklis, pie tā arī turies (Есть только миг, за него и держись)»?

Tas ir tieši par mani! Katrs Tavs mirklis ir Laime. Protams, ja vien šajā mirklī atkal neesi iekritis pagātnē vai nākotnē.

Pagātni parasti nožēlo, par nākotni – satraucas. Bet es nedzīvoju tur, kur ir nožēla vai trauksme – tā nu tas iekārtots, ko tur padarīsi! Es, lūk, ko teikšu! Ja Tu šobrīd lasi manu vēstuli  – Tev noteikti ir acis un Tu redzi. vai tad tā nav Laime? Ja Tu esi neredzīgs, bet Tev šo vēstuli kāds nolasīja priekšā – tātad Tev ir draugs?! Kāda Laime!!!!! Elpot, staigāt, redzēt, dzirdēt, mīlēt, apjaust, saost – tas viss ir Laime! Dzeltenas lapas krīt – skaistums, Laime. Sniegs pārklājis zemi – gaiši, tīri,skaisti – Laime! Strautiņi skrien čurkstēdami, zaļa zālīte laužas no zemes – vai tad tā nav Laime, daba mostas? Un kad vēl ogas mežā, sēnes un upītē var nopeldēties – vienkārši bauda un Laime! Tikai vienu Tev lūdzu, neturi mani!

Nerauj mani aiz spārniem! Es esmu kustīga, lidojoša. Ja Tu man atņemsi lidojuma prieku, es parvērtīšos atmiņās. Kā tā sačokurojusies lapa, ko Tava vecmāmiņa 1968. gadā no Ēģiptes atveda. Protams, tā dvēseli silda, bet tas taču tik sen bija! Tu labāk atceries, ka “laimīgie stundas neskaita!” Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem katrs mirklis ir Laime, ko viņiem vēl pulkstenī skatīties? Viņiem nav nekādas pagātnes vai nākotnes, ir tikai mirklis!

Vispār, es vēršos pie jums, cilvēki. ielaidiet mani, es esmu piekususi klaiņot pa pasauli bez pajumtes. labāk dzīvot ar domu:

 «Cilvēks pats ir savas Laimes saimnieks!»

Es tikai par to vien sapņoju, lai varetu atnākt pie kāda un padarīt laimīgu uz visu atlikušo mūžu.

Tu tikai kaut uz brīdi apstājies un pārtrauc savu mūžīgo skrējienu, paskaties apkārt – uzreiz mani ieraudzīsi. Un, ja vēlēsies, izstāstīsi par mani saviem draugiem, tiem, kuri tev īpaši dārgi. Lai arī viņi manu izmisuma pilno kliedzienu izdzird! Gan Tu labu darbu izdarīsi, gan viņi priecāsies. Un, ko var zināt, varbūt izdzirdēs un laimīgi kļūs, mani ieraugot…Un būs mums visiem Laime!:)

Avots: http://top.thepo.st/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements