Pasaka par piedošanu

piedošana

Šī pasaka jums palīdzēs nedaudz savādāk paskatīties uz savu sāpi par pāridarījumiem, kurus mēs krājam, krājam, krājam…

— Es nepiedošu, — teica Viņa. – Es atcerēšos.

— Piedod, — palūdza Eņģelis. – Piedod, tev kļūs vieglāk.

— Ne par ko, — viņa spītīgi saknieba lūpas. — To nevar piedot. Nekad.

— Tu atriebsies? – viņš uztraukti jautāja.

— Nē, es neatriebšos. Es būšu augstāk par to.

— Tu alksti barga soda?

— Es nezinu, kāds sods būtu pietiekams.

— Visiem nākas maksāt par saviem lēmumiem. Agri vai vēlu, bet visiem… — klusi teica Eņģelis. — Tas ir neizbēgami.

— Jā, es zinu.

— Tad piedod! Noņem no sevis šo nastu. Tu taču tagad esi tik tālu no saviem pāridarītājiem.

— Nē. Nevaru. Un negribu. Viņiem nav piedošanas.

— Labi, tava darīšana. — nopūtās Eņģelis. – Kur esi nolēmusi glabāt savu aizvainojumu?

— Šeit un šeit. — viņa pieskārās galvai un sirdij.

— Lūdzu, esi uzmanīga. — lūdza Eņģelis – Aizvainojuma inde ir ļoti bīstama. Tā var kā akmens vilkt uz leju, var aizdegt dusmu uguni, kas sadedzina visu dzīvo.

— Tie ir Piemiņas Akmens un Cēlās Dusmas, — viņa pārtrauca. – Tie ir manā pusē.

Un aizvainojums ieperinājās tur, kur viņa teica – galvā un sirdī.

Viņa bija jauna un vesela, viņa būvēja savu dzīvi, viņas dzīslās ritēja karstas asinis un viņa kāri elpoja brīvības gaisu. Viņa apprecējās, piedzemdēja bērnus, viņai bija draugi. Protams, dažkārt viņa uz tiem apvainojās, taču parasti piedeva. Dažkārt strīdējās un dusmojās, bet tad piedeva viņai. Dzīvē gāja visādi, taču par savu aizvainojumu viņa necentās atcerēties.

Pagāja daudzi gadi, līdz viņa atkal izdzirdēja šo neciešamo vārdu – «piedot».

— Mani nodeva mans vīrs. Ar bērniem mūžīgas nesaskaņas. Nauda mani nemīl. Ko darīt? – viņa jautāja padzīvojušam psihologam.

Viņš uzmanīgi viņu uzklausīja, izprašņāja, noskaidroja, nez kāpēc, visu laiku vaicāja par bērnību. Viņa dusmojās un visu laiku centās pārcelt sarunu uz šodienu. Taču viņš visu laiku atgrieza viņu bērnībā. Viņai šķita, ka viņš visu laiku cenšas rakņāties pa viņas atmiņām, cenšoties izvilkt dienasgaismā viņas  seno aizvainojumu. Viņa to negribēja un tāpēc pretojās. Taču šis tēvocītis bija neatlaidīgs.

— Attīrīties jums vajag, — viņš noslēgumā teica. – Jūsu aizvainojums ir izaudzis. Uz tā klājušies vēlākie aizvainojumi kā polipi uz koraļļu rifa. Šis rifs kļuvis par šķērsli enerģijas plūsmai. No tā jums dzīvē visādas problēmas – ģimenē, finansēs. Šim rifam ir asas malas, tās ievaino jūsu dvēseli. Tam iekšā sapinušās dažādas emocijas, tās indē jūsu asinis ar saviem atkritumiem un tā pievelk arvien vairāk un vairāk jaunas nepatikšanas.

— Jā, es to jūtu, — pamāja sieviete. – Laiku pa laikam es kļūstu nervoza, dažkārt pārņem depresija, dažkārt vienkārši kādu gribas nogalināt. Labi, vajag attīrīties. Bet kā?

— Piedodiet to pirmo, pašu lielāko nodarījumu, — psihologs deva padomu. – Nebūs fundamenta un rifs pats sabruks.

— Ne par ko! – iecirtās sieviete. – Tas ir taisnīgs aizvainojums, jo tā tur arī bija! Man ir tiesības apvainoties!

— Jūs vēlaties lai jums būtu taisnība, vai tomēr vēlaties būt laimīga? – jautāja psihologs. Taču sieviete neatbildēja, viņa vienkārši piecēlās un aizgāja, līdzi sev aiznesot savu koraļļu rifu.

Pagāja vēl daži gadi. Sieviete atkal sēdēja pieņemšanā – nu jau pie ārsta. Ārsts skatījās viņas rentgena uzņēmumus, pētīja asins analīzes, drūmi kodīja lūpas.

— Dakter, ko jūs klusējat? – viņa neizturēja.

— Vai jums ir radinieki? – jautāja ārsts.

— Vecāki nomira, ar vīru esam šķirti, bērni ir un mazbērni – arī. Bet kam jums mani radinieki?

— Redziet, jums ir audzējs. Lūk, šeit, — un ārsts parādīja galvaskausa uzņēmumu, kurā skaidri varēja redzēt veidojumu. – Spriežot pēc analīzēm, šis audzējs ir ļaundabīgs. Tas izskaidro jūsu regulārās galvassāpes, bezmiegu un ātro piekušanu. Pats ļaunākais ir tas, ka šis veidojums ātri aug. Tas palielinās, lūk kas ir slikti. 

— Un ko tagad? Man jāiet uz operāciju? – sirdij stingstot, viņa vaicāja.

— Nē, — un ārsts sadrūma vēl vairāk. – Lūk, jūsu pēdējā gada kardiogrammas. Jums ir ļoti vāja sirds. Tāda sajūta, ka tā ir saspiesta no visām pusēm un nav spējīga strādāt ar pilnu jaudu. Tā var nepārciest operāciju. Jums iesākumā jāapārstē sirds. un tikai pēc tam…

Viņš nepateica līdz galam, taču sieviete saprata, ka “pēc tam” var arī nepienākt. Vai nu sirds neizturēs, vai audzējs ņems virsroku.

— Arī asins analīzes jums ir ļoti sliktas. Hemoglobīns zems, leikocītu par daudz… Es izrakstīšu jums zāles, — teica ārsts. – Taču jums pašai jācenšas sev palīdzēt. Jums jāsaved organisms puslīdz kārtībā un morāli jāsagatavojas operācijai.

— Bet kā?

— Pozitīvas emocijas, siltas attiecības ar saviem mīļajiem. Galu galā – iemīlaties! Pāršķirstiet albūmus, atcerieties laimīgo bērnību.

Sieviete šķībi pasmaidīja.

— Pamēģiniet visiem piedot, īpaši vecākiem, — negaidīti ieminējās ārsts. – Tas atvieglos dvēseli. Mana praksē ir bijuši gadījumi, kad piedošana ir darījusi brīnumus.

— Vai tiešām!? – ironiski ievaicājās sieviete.

— Iedomājaties, tiešām! Medicīnā ir daudz palīginstrumentu. Kvalitatīva aprūpe. Piemēram – rūpes. Piedošana arī var kļūt par lieliskām zālēm – pie tam – bezmaksas, bez receptes.

Piedot. Vai nomirt. Piedot vai nomirt? Nomirt un nepiedot? Kad izvēle kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, jāizlemj, kādā virzienā tu skaties.

Sapēja galva. Īdēja sirds: «Kur tu glabāsi savu aizvainojumu?» «Šeit un šeit». Tagad tur sāpēja. Jā, tiešām, aizvainojums ir izaudzis un tagad tam vajadzīgs vairāk vietas. Tam sagribējās izspiest savu saimnieci, pārņemt visu ķermeni. Dumjais aizvainojums nesaprata, ka ķermenis neizturēs un nomirs.

Viņa atcerējās savus galvenos pāridarītājus – tos, no bērnības. Tēvu un māti, kuri visu laiku vai nu strādāja vai strīdējās. Viņi vinu nemīlēja tik, cik viņai gribējās. Nekas nelīdzēja, ne labās atzīmes, ne teicamā uzvedība, ne protesti un boikoti. Pēc tam viņi izšķīrās un katrs nodibināja jaunu ģimeni, kurās viņai vieta neatradās. Sešpadsmit gados viņu nosūtīja uz tehnikumu citā pilsētā, iespiežot rokā biļeti, trīs tūkstosus rubļu un čemodānu ar mantām. Tajā brīdī viņa kļuva patstāvīga un nolēma: «Nepiedošu!». Viņa nēsāja šo aizvainojumu visu savu dzīvi, viņa nosolījās, ka tas kopā ar viņu nomirs, un laikam jau tas šobrīd arī notika.

Bet viņai bija bērni, mazbērni un atraitnis Sergejs Stepanovičs, kurš diezgan neveikli centās viņu aplidot. Negribējās mirt. Vēl par agru! «Jāpiedod, — viņa nolēma. – Kaut vai jāpamēģina».

— Vecāki, es jums piedodu, — nepārliecināti viņa teica. Vardi izskanēja neīsti, žēli un nepārliecinoši. Tad viņa paņēma pildspalvu un papīru un uzrakstīja: “Cienījamie vecāki! Dārgie vecāki! Es vairāk nedusmojos. Es piedodu jums.”

Mutē parādījās rūgta garša, sirds sažņaudzās, galva sāka sāpēt vēl vairāk. Bet viņa sažņaudz pildspalvu cieši rokā un turpināja rakstīt: «Es jums piedodu. Es jums piedodu». Nekāda atvieglojuma, tikai niknums viņu pārņēma.

— Ne tā, — čukstēja Eņģelis. – Upe vienmēr tek uz vienu pusi. Viņi ir vecāki, tu – jaunāka. Viņi bija pirms tam, tu – pēc tam. Ne tu viņus radīji, viņi radīja tevi. Viņi dāvāja tev iespēju piedzimt. Esi taču pateicīga!

— Esmu pateicīga, — sieviete nočukstēja. – Un es patiešām ļoti vēlos viņiem piedot.

— Bērniem nav tiesību tiesāt un nosodīt savus vecākus. Vecākiem nepiedod. Viņiem lūdz piedošanu.

— Par ko? – viņa jautāja. – Vai tad es izdarīju ko sliktu?

— Tu sev izdarīji sliktu. Pēc tam tu atstāji sevī šo aizvainojumu? Kāpēc tev sāp galva? Kādu akmeni tu nesā krūtīs? Kas indē Tavas asinis? Kāpēc tava dzīve netek kā skaista, ūdens bagāta upe, bet tek kā mazas urdziņas? Tu vēlies lai Tev ir taisnība, vai Tu vēlies būt laimīga un vesela?

— Vai tiešām tas viss tikai no mana aizvainojuma uz vecākiem? Vai tiešām tas mani tā izmocījis?

— Es tevi brīdināju! — atgādināja Eņģelis. – Eņģeļi vienmēr brīdina. Nekrājiet aizvainojumu, nenēsājiet sevī to, neindējiet sevi ar to. Tas smird, indē visu sev apkārt. Mēs brīdinam! Ja cilvēks izdara izvēli par labu aizvainojumam, mums nav tiesību tur iemaisīties. Ja – par labu piedošanai – mūsu pienākums ir palīdzēt.

— Vai es vēl varu salauzt šo koraļļu rifu? Vai jau ir par vēlu?

— Nekad nav par vēlu, — maigi sacīja Eņģelis.

— Bet viņi taču sen ir nomiruši! Man nav kam tagad lūgt piedošanu, kā man būt?

— Tu palūdz. Viņi dzirdēs. Varbūt nedzirdēs. Galu galā, tu to dari sevis, ne viņu dēļ.

— Mīļie vecāki, — viņa iesāka. – Piedodiet man, lūdzu, ja kaut kas ne tā… Un vispār, piedodiet par visu.

Viņa kādu laiciņu runāja, tad apklusa un ieklausījās sevī. Nekādu brīnumu – sirds īd, galva sāp, nekādu īpašu sajūtu, viss – kā vienmēr.

— Es pati sev neticu. — viņa atzinās. – Tik daudz gadu pagājis…

— Pamēģini savādāk, — deva padomu Eņģelis. – Kļūsti atkal par bērnu.

— Kā?

— Notupies uz ceļiem, un vērsies pie viņiem, kā bērnībā – mammu, tēti…

Sieviete, nedaudz minstinoties notupās ceļos, salika rokas kā lūgšanā, paskatījās augšup un teica: «Mammu, tēti». Pēc tam vēlreiz: «Mammu, tēti…». Acis pletās platas un piepildījās asarām. «Mammu, tēti… tā esmu es, jūsu meita… piedodiet man… piedodiet man!». Viņas sirds sažņaudzās, tad atlaidās un izlauzās nevaldāmas elsas un asaras. Bet viņa atkārtoja un atkārtoja: «Piedodiet man. Lūdzu, piedodiet man. Man nebija tiesību jūs nosodīt. Mammu, tēti……».

Pagāja kāds laiks, iekams asaru straumes izsīka. Bezspēkā viņa sēdēja uz grīdas, piespiedusies pie dīvāna malas.

— Kā Tu? – jautāja Eņģelis.

— Nezinu. Nesaprotu. Liekas, ka tukša, — viņa atbildēja.

— Atkārto to katru dienu, četrdesmit dienas, — teica Eņģelis. – Kā ārstēšanas kurss. Kā ķīmijterapiju. Ja vēlies – ķīmijterapijas vietā.

— Jā, jā, labi. Četrdesmit dienas. Es darīšu.

Krūtīs kaut kas pulsēja un durstīja, vēlās rūgtiem viļņiem. Varbūt tās bija rifa atlūzas. Un pirmo reizi pa ilgiem laikiem tā vienkārši – ne no kā nesāpēja galva…

Autors: Elfika (http://www.elfikarussian.ru/)

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements