Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka dzīvi

11112441_907947305944253_115248343825096337_n

Dažkārt ir situācijas, kad mēs kādu iemeslu dēļ nolemjam “glābt” “nelaimīgu cilvēku. Protams, nosacīti glābt un nosacīti – nelaimīgu. Iedomājies, tu esi iepazinusies ar puisi, kuru nesen pametusi meitene, viņa sirds ir salauzta un to vajag “ārstēt”. Vai arī kādai meitenei kāds salauzis sirdi un tu nāc viņa vietā kā glābējs. Tas nebūs padoms, jādomā mums katram pašam. Tikai ieklausies!

 

Veselīgas attiecības sākas ar diviem veseliem cilvēkiem.

Un šis noteikums:

Sākumā sevi jāizdziedina pašam, tu vari daļēji palīdzēt, taču nesteidzies tuvināties līdz brīdim, kad cilvēks pats ticis ar sevi skaidrībā.

Vesela personība – tas ir normāls, adekvāts cilvēks, kurš pats sevi ciena un zin savas labās īpašības, kā arī labi apzinās savus trūkumus. Katram cilvēkam ir savas stiprās un vājās vietas – tā tas iekārtots dabā. Perfektu, ideālu cilvēku nav, toties ideālu un perfektu neirotiķu – cik vien uziet.

Vesela personība zin savas vajadzības un prot runāt par savām jūtām, prot paust savas emocijas, konstruktīvi prot risināt savas problēmas attiecībās, prot mīlēt un pats galvenais – vesela personība UZŅEMAS ATBILDĪBU par sevi, savu dzīvi un savām attiecībām. Jūti atšķirību? Tevi nevienam nav jāaplaimo, tev neviens neko nav parādā.

Skaidrs, ka ne visi mēs atrodamies tādā apzinātības līmenī, taču! Izvēlies sev pārī cilvēku, kurš atbilst tavam brieduma līmenim. Vismaz pacenties izvēlēties. Paskaidrošu, kāpēc tas ir svarīgi.

Kad jūti to, ka esi izaudzis, tu sāc īpaši asi izjust atbildību par katru pateikto vārdu, par katru savu rīcību. Noteiktā etapā tev nav nekādu problēmu pievilkt  cilvēku un izdarīt tā, lai viņš tevī iemīlas, taču tu to nedarīsi. Kā sportā, saproti? Jo augstāka tava meistarības pakāpe/dans u.t.t., jo lielāka atbildība par savām darbībām attiecībā pret cilvēku, kuram, iespējams, nav nekāda sakara ar sportu. Ja profesionāls karatists iesitīs parastam cilvēkam, tam sekos lielas problēmas – sods.

Ja tu visu laiku kādu glāb, visu laiku kaut ko upurē, dzīvo kāda dēļ, kā visbiežāk arī notiek, tad apstājies! Tiec skaidrībā ar sevi, izanalizē iepriekšējās attiecības, bērnības notikumus, iespējams, esi ieciklējies kādā scenārijā, kas regulāri atkārtojas?

Katram no mums ir patīkami apzināties, ka ir kāds, kuram pret mums ir ļoti pozitīvas emocijas, tā tas ir. Taču, skaties, kāds šeit algoritms, ja viens cilvēks ir kaut nedaudz vairāk nobriedis kā otrs, ir jāpadomā. Skaidrs, ka pievelkas tie, kuri ir viens otra cienīgi, un tomēr.

Piemēram, tu esi nobriedis cilvēks, tātad tas, vai ir kāds blakus vai nav, nedara tevi īpaši laimīgāku vai nelaimīgāku, jo tu esi saskaņā ar sevi. Protams, mīļotais cilveks blakus – tā ir liela laime, taču, visticamāk tā ir papildus laime tavai personīgajai laimei. ja viņs aizies, tu vienalga dzīvosi laimīgu dzīvi, jo tā ir tava izvēle. Protams, tu skumsi, taču tava dzīve nesabruks. Ja otrs ir tāds pats – nobriedis, tad jūsu attiecības būs apzinātas (ar vēlmi būt kopā savu atlikušo dzīvi) un, ja arī tās izbeigsies, tas notiks apzināti. Taču, ja otrs cilvēks ir nenobriedis, tad rodas pavisam cita situācija.

Sākumā viņš/viņa ir sajūsmā par tavu briedumu, jūsmo par tevi, bet pakāpeniski viņam formējas stipra pieķeršanās. It kā jau nekas traks, dažkārt ir patīkami dzirdēt, ka “tu man esi viss, es bez tevis dzīvot nevaru”, taču kādā brīdī tu saproti, ka tas tevi sāk smacēt un tu no tā ļoti peikūsti. Tu saproti, ka šī cilvēka dzīves centrs nav viņš pats un viņa dzīves ceļš, bet TU. Un, ja nu tu pēkšņi esi nolēmis attālināties vai aiziet no viņa dzīves, tad viņam viss sabrūk. Un kā nobriedis cilvēks, tu saproti, ka viņam sāp, ir smagi u.t.t., taču nevēlies ar viņu palikt dēļ žēluma vai vēl kaut kā līdzīga. Saproti, ko es ar to domāju?

Tāda mīlestība, atkarība nospiež nobriedušu personību, ierobežo tās brīvību. Jā, protams, var glābt var audzināt otru — bieži tā arī notiek. Taču laikā, kad to dari, pats mīņājies uz vietas un netiec uz priekšu. Visticamākais, šie dažādie cilvēku brieduma līmeņi ir dabīgi, katram ir kāds savs uzdevums uz šīs zemes. Kādam jāspēlē augstākajā līgā, kādam – amatieru. Un te neiet runa par “labāk” vai “sliktāk”. Vienkārši divi augstākās līgas spēlētāji tandēmā var parādīt un spēlēt augstāka līmeņa spēli, tadā veidā motivējot viens otru un augot abiem.

Ja divas personības abas ir ne tik nobriedušas – tā nav liela bēda. Tur notiek jau pazīstamās kaislības – pārdzīvojumi, šķiršanās, aizvainojumi, salīgšanas – mēs visi esam gājuši tam cauri. taču, kad esi to izgājis, esi uzmanīgs pret otra cilvēka sirdi. Vienmēr jābūt uzmanīgam pret otra cilvēka sirdi, bet pirms uzņemties atbildību par viņa laimi, tiec skaidrībā ar savu dzīvi, saviem scenārijiem un traumām.

 

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka laimi.

Tas attiecas ne tikai uz pāriem – sievietēm un vīriešiem, bet arī uz taviem vecākiem, brāļiem, māsām, draugiem, vectētiņiem, vecmāmiņām. Esi līdzcietīgs, palīdzi, bet nekad nekļūsti par spieķi viņiem. Neviens tavā vietā nedarīs tavu iekšējo darbu. Tu nevarēsi cita cilvēka vietā nodzīvot viņa dzīvi. Reiz tāda dzīve kļūst par nepanesamu nastu. Protams, tas nav attiecināms uz visiem, kas dzīvo uz šīs pasaules, bet domāju, ka tie, uz kuriem tas neattiecas, nekad šo rakstu arī neizlasīs.

 

Avots: http://www.econet.ru

Autors: Tatjana Čarugina

Tulkoja Ginta FS

Advertisements