Labestības aplis

kaktus

Kādai sievietei mājas uz palodzes uzziedēja kaktuss – pavisam negaidīti. Četrus gadus tas tur stāvēja, līdzīgs drūmam, neskūtam un paģirainam sētniekam – un, še tev! Bet daži uzskata, ka šī sieviete ir nejūtīga, dusmīga maita. Nav taisnība. Tādām nejūtīgam un dusmīgām maitām kaktusi uz palodzēm nezied!

Un tā, aizdomājusies par kaktusu, viņa metro uzmina uz kājas drūmam vīrietim, taču šoreiz “neuzvilkās” kā parasti (ja jau reiz tāds kungs, tad nevajag braukt metro, bet gan ar taksi), bet pasmaidīja:

— Nedusmojaties! Dieva dēļ, man nebija kur pieturēties, nenoturēju līdzsvaru – uzkāpiet man uz kājas, būsim kviti!

Un drūmais vīrietis nepateica tos rupjos vārdus, ko bija gatavojies teikt. Un pēc tam, izkāpis savā stacijā, tā vietā, lai pārdevēju kioskā, kura neveikli pārskaitīja sīknaudu, nosauktu par stulbu kazu, teica:

— Nekas briesmīgs, pārskaitiet vēlreiz, es no rītiem arī neesmu nekāds dižais matemātiķis!

Bet pārdevēja bez maksas atdeva divus iepriekšējās nedēļas žurnālus un kaudzi avīžu kādam večukam, kurš acīmredzot, ļoti mīlēja lasīt, tikai katru rītu pirka pa vienai – vislētākajai avīzei. Vispār jau nepārdoto presi bija jānoraksta, taču ir dažādas metodes, kā šo noteikumu apiet.

Bet laimīgais večuks priecīgs devās mājās ar avīžu čupu rokās un satika kaimiņieni, kas dzīvoja stāvu augstāk. Tā vietā, lai, kā parasti, sarīkotu viņai skandālu (jūsu bērns skrien pa dzīvokli kā zirgs, bērnus vajag audzināt!!!), viņš paskatījās un izbrīnīti jautāja:

— Kā gan jūsu meitiņa izaugusi… Nevar saprast, kam viņa vairāk līdzinās – jums, vai jūsu vīram? Dienās būs skaistule, manas acis neapmānīsi!

Bet kaimiņiene aizveda meitu uz bērnudārzu un  skriešiem devās uz darbu. Un nenolamāja večiņu, kura pie neiropatologa bija pierakstījusies uz vakaru, bet atnākusi no rīta, un teica tai:

— Nebēdājiet, arī es šad tad kaut ko aizmirstu. Jūs pasēdiet, pagaidiet, es pajautāšu ārstam, varbūt viņš jūs varēs pieņemt tagad.

Bet večiņa nesāka draudēt ar sūdzībām visām instancēm, tajā skaitā ar Strasburgas tiesai par cilvēktiesību pārkāpumiem, prasot, lai ārsts pieņem uzreiz un izraksta ļoti iedarbīgas zāles, lētas un vēl neizgudrotas, bet nopūtās un teica dakterim:

— Dakter, es pavisam esmu atmiņu pazaudējusi, saprotu, ka vecums neārstējas, piedodiet, ka es te pie jums kā uz darbu nāku…

Bet dakteris vakarā brauca mājās, atcerējās večiņu, sirds dziļumos to pažēloja, un pie sevis nodomāja, ka velns parāvis, dzīve lido garām trakā ātrumā. Viņš apstājās pie lielveikala, nopirka puķu pušķi, torti un aizbrauca pavisam citā virzienā.

— Nu, ko, mēs visi kā bērni, smilšu kastē kūciņas dalām, es te tev tortīti atnesu, Tikai netīšām portfeli tai uzliku, bet ceru, ka tas nekādīgi neiespaidos tās garšas īpašības. Un ziedus nopirku,tos arī nedaudz ar portfeli saspiedu, samīcijās, varbūt atdzīvosies?

— Atdzīvosies, — teica sieviete, — mēs tos reanimēsim. Tu tikai iedomājies, es šorīt pamodos un skatos — man kaktuss uz palodzes uzziedējis?

Autors — Natālija Volņistaja
Ilustrācija — Marija Kaminska

Brīnišķīgu, priecīgu un labestības pilnu jums šo dienu!

Ginta FS

Advertisements