Ričards Brensons: “Vidusmēra cilvēku nav”

richard-branson-in-hamburg

«Laiks pienācis saprast, ka nav tādas parādības kā vidusmēra cilvēks un ir jāpārtrauc mērīt sevi ar patvaļīgi izvēlētiem lekāliem, kas nekādā gadījumā nebalstās uz cilvēka dabu».

Es pilnībā piekrītu šiem profesora Todda Rouza grāmatas “The End of Average” autora vārdiem, kas ar matemātisku atklājumu palīdzību pierāda to, ka nav iespējams vērtēt cilvēkus ar vidējās statistikas mērauklu. Es to saku vēlreiz un vēlreiz – nav jūsos nekā viduvēja. Un, ja mēs arī turpmāk sevi vērtēsim tikai pēc savas spējas ierakstīties kaut kur – kādā sistēmā, tad mums nekad neizdosies kļūt par patiesi izcilām personībām.

Rouza grāmatā minēts piemērs no ASV Gaisa Spēku vēstures. 1950tajos gados to vadība nolēma izpētīt, kāpēc daudziem pilotiem ir grūti kontrolēt savas lidmašīnas. Tika noskaidrots, ka problēma nav pilotu individuālajās kļūdās, bet gan tajā, kā uzbūvēti lidmašīnu vadības paneļi – tie bija izskaitļoti uz 1920to gadu “vidējo” pilotu

Gaisa Spēku speciālisti izmērīja 4000 pilotus, vadoties pēc 10 parametriem. Viņi cerēja, ka vairums ierakstīsies “normā”. Taču izrādījās, ka “vidējā profilā” neierakstās neviens. “Izstradājot pilota kabīni, mēs orientējāmies uz cilvēku, kurš neeksistē” – teica Rouzs. Tad Gaisa Spēku inženieri izstrādāja jaunu kabīni, kas ļāva noregulēt sēdekļa stāvokli – tagad šo inovāciju mēs pieņemam kā pašsaprotamu.

“Vidējā” koncepcija mūs pieviļ visdažādākajās dzīves sfērās un pirmkārt tā ir izglītība.

Es pats skolā biju absolūti nekam nederīgs skolnieks. Es neierakstījos sistēmā, es nespēju tai atbilst un uzskatīju sevi par slinku un stulbu. Es neredzēju nekādu jēgu turpināt mācības un pametu skolu 16 gados. Pēc tam ar mani kaut kas notika un es sāku nodarboties ar uzņēmējdarbību, un man vairs nevajadzēja fokusēties uz to, kas mani absolūti neinteresēja. Es koncentrējos uz to, kur redzēju jēgu, uz to, kas mani aizrāva. Mans saprāts atvērās un līdzi tam atvērās mana pasaule.

«Vidējā tirānija nozīmē tikai to, ka mēs ļaujam sevi iedzīt stereotipu rāmī, cenšamies ierakstīties svešos priekšstatos par to, kam mums jābūt – saka Rouzs. – Kad mēs pārstājam salīdzināt sevi ar neeksitējošo vidējo, durvis mums atveras».

Šodien man ir skaidrība, kas pagaidām nav pieejama daudziem cilvēkiem, attiecībā uz naftas tirgus trendiem vai grūtībām cīņā ar narkotikām. Kad par to domāju, man šķiet neticami, ka esmu mācījies tādā konformistiskā sistēmā un mani uztrauc tas, ka šī sistēma darbojas vēljoprojām.

Mums jāatrod regulējamā krēsla analogs izglītības sistēmā. Kad izglītības sistēma tiek būvēta uz “viduvējā skolnieka” koncepcijas, mēs nevaram atrast un izaudzināt talantus. Einšteinam piedēvē tādu frāzi: «Katrs no mums ir ģēnijs. Taču, ja par zivi spriestu pēc tās spējas rāpties kokos, tā visu atlikušo dzīvi pavadītu pārliecībā, ka ir dumja».

Manas skolas atzīmes zīmēja bēdīgu ainu. Ja es būtu tām piešķīris parāk lielu nozīmi, es nekad nebūtu spējis sasniegt labus rezultātus uzņēmējdarbībā. Es neesmu vientuļš: Dž.K. Roulinga, Opra Vinfrija, Stīvens Spīlbergs un daudzi citi veiksmīgi cilvēki arī savā jaunībā neierakstījās sistēmā. Tā kā laiks pielikt punktu visam viduvējajam. Kāpēc gan censties ierakstīties kaut kur, ja esam dzimuši īpaši?

Ričards Brensons

Avots: http://econet.ru/

Advertisements