Kaimiņu būšana :)

kaimini7

Naktī mājas priekšā uz asfalta parādījās uzraksts: “Zaķīt, es tevi mīlu!”. Ar baltu emaljas krāsu – pāri visai sētnieka pavirši noslaucītajai ietvei. Visas sešdesmit mājā dzīvojošās “zaķīša vecuma” sievietes (no 10 līdz 60 gadiem) šorīt izskatījās noslēpumaināk par visiem kosmosa melnajiem caurumiem. Katras no viņām sejā varēja lasīt pārliecību par to, ka vēstījums domāts tieši viņai.

– Cik aizkustinoši, – pievērtām acīm skaļi sapņoja viena no sievietēm. – Īsts vīrietis, romantiķis. Man šķita, ka tagad jau vairs tā neviens neprot izrādīt uzmanību!
– Protams, – turpināja kāda cita. – Un tikai viena vienīgā zin, ka tas rakstīts tieši viņai.
– Jā, tikai viņa skaidri zin! – piesarka pirmā. – Bet nevienam to nestastīs.
– To manai Mašai rakstīja, – atzīmēja kāda no hipotētiskajiem zaķīšiem tēvs.
– Nu, nu. Kļūdu nav! – iebilda sievietes. – tagadējā jaunatne tā neuzrakstītu.
– Taču rokraksts līdzens, – izmeta aizskartais tēvs. – Cilvēks ar labu redzi rakstījis. Tā kā – ne jums!

Tā, vārds pa vārdam, un sākās dzimumu, paaudžu un sociālo slāņu konflikts. Ar kautiņu, lamām un saplēstām krellēm. Atbraukusī policijas vienība ar interesi noskatījās trakojošo zaķīšu cīniņā un tikai pēc pusstundas visus izšķīra.

No rīta uzraksts mainījās. Kāds pārlaboja datus un tagad jau konkrētāk varēja lasīt – «Zaķīt no sestā stāva, es tevi mīlu!». Zaķīši no pārējiem stāviem sajutās aizvainoti savās dziļākajās jūtās.

– Maita tāds! – paziņoja četrdesmit gadīgs eks-zaķis no piektā stāva. – Lai tā saķēpātu asfaltu, daudz jau prāta nevajag! Labāk puķes būtu uzdāvinājis.
– Nemaz nerunā!, – vinu atbalstīja kaimiņiene, kuras sejā varēja redzēt vakardienas konfliktā iegūtos romantiskos skrāpējumus. – Labāk būtu skaidri un konkrēti vārdu uzrakstījis, tā vietā, lai šādus ķeburus rakstītu, ja reiz krāsas nav žēl.

Sestā stāva zaķīši no saviem augstumiem vēroja kaimiņus un sapņaini ieskatījās sevī. Šo aizdomīgi sapņaino sejas izteiksmi nesaprata kādas no potenciālajiem zaķīšiem vīrs. Viņš gribēja izteikt sievai aizrādījumu par viņas nepiedienīgo uzvedību, bet nejauši pagrūda to, par lielu prieku pārējām kaimiņienēm. Ģimenes konflikts visu acu priekšā atkal izvērtās skaļā bļaušanā un apvainojumos.

Nākamajā naktī uzraksts tika aizkrāsots un no rīta melniem burtiem uz baltā fona varēja lasīt «Pardon, kļūdiņa! Zaķītis no piektā stāva! Mīlu tevi!».

Jau no sešiem rītā pie uzraksta sāka vākties skatītāji no blakus kāpņutelpām. Un, ne velti. Tieši septiņos vakardienas konflikta vietā paradījās nevainīgi cietusī sieviete no sestā stāva un sapļaukāja savu vīru, apsaukājot to par greizsirdīgo āzi. Vīrs vainīgi pukstēja un ar dusmām lūrēja uz nelaimīgo uzrakstu. Sievieti atbalstīja pārējās mājas iedzīvotājas un gluži kā demonstrācijā skandēja saukļus pret neuzticīgajiem lauleņiem, ieliekot tajos visu sirds degsmi un gadiem krājušās dusmas. Vīrieši juta līdz savam bēdu biedram, taču skaļi neuzdrošinājās protestēt.

– Skat, kā iedzina cilvēkus ķezā, – nopūtās kāds piecdesmitgadīgs vīrietis. – Varēja taču klusām austiņā to pateikt savam zaķītim. Kāpēc tautu tracināt!
– Tu vari savējai to austiņā čukstēt katru dienu – viņa pat vērību tev nepiegriezīs, – uzbruka kaimiņiene.
– Man, piemēram, jau divdesmit gadus neviens neko austiņā nečukst– un nekas. Pagaidām nomiris neesmu! – vainīgi noburkšķēja vīriņš.
– Ja, ja, – sieviete žēlīgi pašūpoja galvu un atkal pievērsās interesantajiem notikumiem pie uzraksta.
– Piektajā stāvā neprecētu sieviešu nav!– pēkšņi iekliedzās viens no vīriešiem.
– A, ko! Vai tad precētā iemīlēties nevar? – uzvilkās piektā stāva sievietes. – Kas, mēs nesmukas? Ko tu klusē? Tavu sievu apsaukā, bet tu? Tā arī stāvēsi?

Atbraukusī policijas brigāde izsauca papildspēkus un jau trīs ekipāžas noskatījās konfliktā un lika likmes par to, kurš uzvarēs. Pēc tā visa, izšķīra kautiņa dalībniekus un sastadīja 23 administratīvos protokolus par kaušanos sabiedriskā vietā.

No rīta uz asfalta bija rakstīts:«Un ko tad visas vistas tā piepūtušās? Zaķīts mans ir vīrietis no piektā stāva! Mīlu tevi, zaķīt!» Mājas parvaldnieks, to ieraudzījis, nopūtās un uzreiz izsauca četras policijas vienības un četru ātros.

– Kāpēc četrus? – izbrīnījies jautāja dispečers. – Kas jums tur notiek?
– Mums piektajā stāvā četri zaķīši dzīvo! – paskaidroja pārvaldnieks. – Un visi precējušies. Tā kā pasteidzieties – tūliņ būs arī cietušie.

– Ak, tu, jāklis! – piektajā stāvā atsjanēja brēciens un plīstošu trauku skaņa – atkal notika sadzīves skandāls ar vardarbības un mantas bojāšanas pazīmēm.
– Eu! – iekliedzās kaimiņi no pagalma. – Tā nav godīgi! Nāciet lejā, lai visi redz!
– Tūliņ, – uz piektā stāva balkona izskrēja sieviete ruļļiem matos. – Neaizšķērsojiet ceļu ātrajiem!

Sanitāri aiznesa divus cietušos. Vēl viens zaķīts iznāca pats, lepni paceltu galvu, ar uzsisto aci pārlaida skatienu pūlim, pieglauda strauji sirmojošos matus un ironiski noteica:

– Lupatas!

Pasmaidīja savu bezzobaino smaidu un noģība.

– Eee, tauta… – uztraucās pūlis. – Kur ceturtais? Varbūt jāiet viņam palīgā? Varbūt jāuzlauž durvis? Varbūt viņš jāatkaro tai trakajai fūrijai?
– Kas te par sapulci? – pagalmā iznāca pēdējais no zaķīšeim. – Jums nav ko darīt?

Pūlis sastinga – vīrietis bija glīti noskuvies, saķemmēts, labi ģērbts, sasmaržojies un vispār – izskatījās nepieklājīgi labi. Saposies kā uz Zagsu.

Viņam pa pēdām iznāca sieva, demonstratīvi sakārtoja vīram kaklasaiti un žilbinoši uzsmaidīja kaimiņiem.

– Verka, tu ko? Kaut kāda nejūtīga? – noelsās sievietes.
– Ko tā? – brīnījās Verka. – Es taču to rakstīju. Savējam! Es tak viņu mīlu – domāju, ņemšu un uzrakstīšu. Un kas tur slikts?
– Tagad pasaki, Verka, tu vispār esi normāla? – iekliedzās kaimiņi visi vienā balsī.
– It kā normāla, – Verka paraustīja plecus. – Un jūs?

 

Jauku un priecīgu jums dienu!:)

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements