Paradokss

12373336_1098455010194555_3185607318152992979_n

Viena ļoti slikta emocija, kas padarīs jūsu dzīvi labāku

Tā dos jums milzīgu pozitīvās enerģijas lādiņu. Paradokss, patiešām!!!!

Un šī brīnišķīgā emocija ir DUSMAS.

Ļoti svarīga un nepieciešama cilvēkam, taču diemžēl mūsu pasaulē šai emocijai ir slikta slava un tā nodēvēta par “slikto emociju”, ja ne pat par pašu sliktāko. Jo dusmas provocē agresiju, agresīvu uzvedību, baro to. Un kas gan var būt sliktāks par agresiju?

Ja tā labi padomāt un pacensties apjaust dusmas, var sajust tajās milzīgu enerģijas resursu. Dusmas ir viena no energoietilpīgākajām emocijām. Kāpēc gan to tik ļoti noliedz?

Dusmu problēma ir tā, ka šī emocija ir vērsta uz esošās situācijas iznīcināšanu. To funkcija ir dot enerģiju kaut ko iznīcināt, salauzt, sagraut un ar to pašu veikt kādas izmaiņas. Protams, tas var būt bīstami, īpaši, ja cilvēks dzīvo sev līdzīgo vidū. Un cilvēciskā kultūra sāk izstradāt veidus, kā dusmas neitralizēt.

Piemēram: dusmas var pārvērst par aizvainojumu – tas, it kā, nav tik bīstami un graujoši. Vai arī pagriezt dusmas paša cilvēka virzienā un transformēt tās vainas sajūtā. Jā, protams, aizvainojums un vainas sajūta grauj cilvēku, toties ir droši attiecība pret apkārtējiem.

Cilvēki, kuri ne uz vienu nedusmojas (precīzāk, neļauj dusmām izpausties), ir ļoti ērti citiem.

Tomēr šāda rīcība noved pie diezgan nepatīkamas problēmas: tas ir solis uz atkarīgas personības veidošanos.

Ja neesat spējīgi ne uz vienu sadusmoties, vai arī, dusmojaties, bet slēpjat savas dusmas (nedod Dievs viņš/viņa to ieraudzīs vai sajutīs) – jūs esat atkarīgs no šī cilvēka.

Dusmas grauj, taču, ja attiecību ar kādu cilvēku vērtība (“pievilkšanas spēks” ) pārsniedz paša brīvības vērtību (“atgrūšanas spēks” ) – mēs nekādā veidā nespēsim atbrīvoties no šīm attiecībām. Cilvēki, kas cieš no nepiepildītas neirotiskas mīlestības-atkarības, nevar “pasūtīt vienu māju tālāk” savus “mīļotos”, kas visu laiku atgrūž viņu mīlestību. Tas nav iespējams, jo bailes no attiecību izbeigšanās ir tik spēcīgas, ka vieglāk ir domāt par paša niecību, domāt par to, cik viņš/viņa ir brīnišķīgi, bet pats vienkārši neesi viņa cienīgs (tātad pavēršam atkal dusmas pret sevi).Bet, ja sadusmosies un “pasūtīsi viņu vienu māju tālāk”, var pazaudēt kontaktu, kurš tik ļoti svarīgs… Vieglāk ir idealizēt un turēties pie ilūzijas.

Un tā, dusmoties uz kādu, no kura esi atkarīgs, ir ļoti problemātiski.

Var vispār nospiest dusmas, pirms vēl esi tās apzinājies, var apzināties, bet neizrādīt tās – tādā veidā lēnām aizrijoties un indējoties ar tām.

Nereti sastopos ar situācijām, kad finansiāli atkarīgi no vecākiem bērni vai laulātie, ir pilni niknuma pret saviem vecākiem vai partneriem, bet nevar to izrādīt, jo baidās, ka tiem atņems iztikas līdzekļus. Šeit ir viens ļoti svarīgs moments. Var vienkārši dusmoties un neko nedarīt un tad patiešām notiek fiziski sajūtama intoksikācija no dusmām. Bet var izjust dusmas un novirzīt tās darbībai.

Piemēram: koncentrēt spēkus, lai pārvarētu finansiālo atkarību.

Alternatīva – kļūt upurim. Upura stāvoklis ir ļoti agresīvs un saniknots, taču – pasīvs. Upurim ir ārkārtīgi lielas dusmas, taču tas nevērš tās uz savu darbību. Gluži otrādi, rosina citus veikt darbības.

Dusmas ir sākuma etaps izejai no atkarības (jebkura veida – mīlestības, finansiālās u.t.t.)

Ja cilvēks pats to skaidri jūt, tas jau ir pirmais solis. Sadusmoties uz “maigi mīlēto” cilvēku ir svarīgi. “Kā var uz viņu dusmoties!” – iesaucas romantiski noskaņota,, labi audzināta meitene, kura slīgst nesavtīgas un ziedošanās pilnas mīlestības valgos. Tas nekas, ka šī mīlestība nav abpusēja un ilgst jau trešo gadu. Viņa klusiņām cieš un pateikt, kaut tukšā istabā: “vācies pie velna, ja reiz tev vienaldzīgas manas jutas!” nekādīgi nevar. Jo “tā darīt taču ir slikti”.

Tas NAV slikti. Dusmas var būt vērstas uz situācijas izmaiņu un tas ir to pozitīvais aspekts.

Ar dusmu palīdzību mēs varam izdarīt ļoti daudz.

Dusmas sadedzina bailes, kaunu, iznīcina vainas sajūtu, novāc barjeras, kas neļauj mums virzīties uz priekšu un apstādina mūsu dzīvi.

Cilvēks, kurš noslēdzies sevī, pārdzīvo, ka ir niecība vai ir nepareizais, kurš dzīvo, izjūtot kaunu, vainas sajūtu, ar dusmu palīdzību var atvērties, mainīties.

Protams, var būt arī tā, ka dusmas tiek virzītas nevis uz situāciju, bet – cilvēku un tas jau ir bīstami.

“Man ir līdz kaklam šī situācija mūsu attiecībās!” – enerģija virzīta uz situāciju.

“Tu man esi līdz kalam ar savu stulbumu” – uz cilvēku. Situ, nospiežu, iznīcinu cilvēku…

Tātad jautājums nav par dusmām, kā tādām, bet par to, kādā virzienā mēs tās virzam un kā tās paužam.

Lielos vilcienos, spēja “pasūtīt” situāciju vai dažus cilvēkus “kaut kur tālāk” bez cenšanās šos cilvēkus mainīt) – ir ļoti svarīga spēja. Taču tas ir tikai pirmais solis. Es nemīlu dusmoties. Man patīk būt dusmīgam un transformēt tās darbībā, kas vērsta uz pārmaiņām. Savukārt dusmīgi cilvēki apstājas pie dusmu sajūtas. Tie netransformē kaut ko, bet vienkārši grauj un iznīcina.

P.S. Ai, gandrīz aizmirsu pateikt: vienkārši, pasīvi dusmu izvirdumi spilvenā vai kaut kur laukā, mežā, situāciju netransformē un tāpēc – nekādīgi nepalīdz. Tie dod tikai īslaicīgu “tvaika nolaišanas iespēju”, bet tās ir pasīvās dusmas. Upura dusmas.

Autors: Iļja Latipovs

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements