Ziemassvētku pasaka

55

Viņš šodien tur sēdēja un skatījās pa logu. Aizkari bija tie paši. Jau pa gabalu bija redzams, ka ūdeni tie sen nav jutuši.

Mājas logus rotāja Ziemsvētkiem par godu pielikti aizkari ar zvaigznēm un rūķiem, radot svētku noskaņu arī garāmgājējiem. Vienīgi tā vecā vīrieša logā nebija ne miņas no Ziemassvētku noskaņas.

Gaidot autobusu, Grēta tur stāvēja un lūkojās logos, un šis pelēkais logs sāka traucēt viņas svētku noskaņojumu. Viņa centās sev iestāstīt, ka tā bija tikai skaistuma izjūta, kas tika traucēta, raugoties uz netīrajiem aizkariem, jo Ziemsvētku laikā visam vajadzēja tīrībā mirdzēt un laistīties.

Taisnību sakot, tas Grētu kaitināja jau sen, kad viņa bija skatījusies uz logu, gaidot autobusu.

Vienmēr viņš tur bija sēdējis! Un vienmēr izskatījās tik vientuļš. Daudzreiz viņa bija mēģinājusi neskatīties uz logu. Un tomēr viņa skatījās. It kā viņai kāds liktu pārbaudīt, vai viņš tur sēž.

Sniga lielām pārslām. Bija auksts, un viņa mīņājās no vienas kājas uz otru.

Vai autobuss nevarētu nākt ātrāk? Ziemassvētku puķe, ko viņa bija nopirkusi, kaut gan iesaiņota vairākos papīros, nepanesa aukstumu. Viņa bija izvēlējusies visskaistāko. Viņa taču to dāvinās draudzes mācītājam.

Šovakar bija Ziemsvētku sarikojums. “Tas būs lieliski — satikt baznīcā savus draugus un nogaršot to, ko katrs būs pagatavojis svētku galdam. Beidzot nāca autobuss. Kāpjot iekšā, viņa uzmeta negribīgu skatu vecā vīra logam. Viņš joprojām tur sēdēja.

Baznīcā Grētai pietrūka īstas svētku noskaņas līdz brīdim, kad viņa kopā ar draugiem dziedāja senās, labi pazīstamās Ziemsvētku dziesmas.

Pie galda visi daudz runāja un skanēja smiekli. Grēta kļuva domīga un reizēm pat nedzirdēja, ko citi viņai teica. Tas nebija viņai raksturīgi.

Kad pienāca brīdis lūgšanai, visi lūdza, lai Dievs ir klāt un svētī tos cilvēkus, kas šajos svētkos jūtas vientuļi.

Grēta nelūdza kopā ar visiem. Viņa juta, ka Dievs uzrunā viņu, bet negribēja klausīties. Viņa negribēja iet pie vecā vīra. Ir taču citi veidi, kā Dievs varēja viņu stiprināt — bez Grētas piedalīšanās.

Pienāca laiks kafijai un piparkūkām. Grēta tā īsti nemaz nepagaršoja sanestos gardumus. Viņa joprojām cīnījās pati ar sevi un Dievu.

Kāpēc tieši man būtu jāiet pie vecā vīra? Varbūt viņš domās, ka gribu kaut ko nozagt? Pēdējā laikā cilvēki bija kļuvuši bailīgāki, jo avīzes daudz rakstīja par dažādiem noziegumiem.

Kad izskanēja pēdējais Ziemsvētku korālis, Grēta bija pieņēmusi lēmumu. Lai kā, bet ar Dieva palīdzību viņa apmeklēs šo veco vīru logā. Tas notiks tieši Ziemsvētku vakarā.

Ziemsvētku puķi viņa gluži vienkārši bija aizmirsusi atdot mācītājam. Varbūt tāpēc, ka bija kāds, kam tā bija vairāk vajadzīga. Mācītājs tik un tā bija saņēmis vairākas.

Pienāca Ziemsvētku vakars. Grēta devās uz autobusa pieturu tāpat kā neskaitāmas reizes pirms tam. Šoreiz tomēr sirds sitās priecīgākā, bet tajā pašā laikā nemierīgākā ritmā. Maisiņā viņa nesa kafiju un pašceptas piparkūkas.

Ar skatienu viņa meklēja vecā vīra logu. Pie loga karājās aizkari, kā tie droši vien bija karājušies pēdējos gadus, un nekas nebija mainījies, izņemot pašu svarīgāko. Vecā vīra tur nebija.

“Varbūt viņam ir kaut kas īpašs darāms Ziemsvētku vakarā,” domāja Grēta. “Droši vien viņš sev gatavo kādu gardu svētku maltīti. Varbūt viņš aizbraucis pie draugiem svinēt svētkus?”

Mazliet bailīgi, bet tomēr noteiktiem soļiem iegāja mājā. Grēta piezvanīja pie durvīm, kur pēc viņas aprēķina vajadzēja būt vecā vīra dzīvoklim.

Iekšā valdīja klusums. Viņa zvanīja otro un trešo reizi. Joprojām nekādas dzīvības pazīmes.

Varbūt viņa bija tikai iestāstījusi sev, ka Dievs cēlas, lai viņa apciemo šo cilvēku?

Kāds aiz durvīm klepoja. Acīmredzot viņš bija mājās. Ar jaunu drosmi viņa zvanīja vēlreiz. Kad tik un tā neviens neatvēra, viņa nospieda rokturi un pārsteigta konstatēja, ka durvis nav aizslēgtas.

Viņa iegāja iekšā un sauca: Vai kāds ir mājās?

Nekādas atbildes. Ja Grēta nebūtu pārliecināta, ka Dievs viņu atsūtījis šeit, viņa būtu pagriezusies un skrējusi prom.

“Ta jau ir citu mājas miera traucēšana,” viņa nodomāja, ejot dziļāk pa gaiteni.

Vai te ir kāds mājās? — viņa sauca vēlreiz.

Grēta izdzirda, ka blakusistabā kāds sakustas.

Viņa devās turp un ieraudzīja veco vīru guļam gultā.

Viņi raudzījās viens otra. Vecais vīrs ar pārsteigumu sejā un Grēta, kura vairs nezināja, ko sacīt.

Beidzot vecais vīrs pasmaidīja. Bezzobainu, kautrīgu smaidu.

Es jūs pazīstu, — viņš teica. – Jūs bieži braucat ar autobusu no šejienes.

Grēta smaidīdama izpakoja Ziemsvētku puķi, ko bija atnesusi. Ta izskatījās kā no citas pasaules šajā pieticīgajā istabā. Pēc maza brīža virtuvē jau vārījās ūdens kafijai. Tas likās tik dabiski — pasniegt vecajam vīram kafiju un piparkūkas uz mazā galdiņa pie gultas.

Pēc divām kafijas tasēm un pāris piparkūkām viņš teica: Ziniet, tagad es ticu, ka Dievs rūpējas arī par mani. Es vienmēr esmu ticējis, ka Dievs rūpējas par cilvēkiem, bet, ka arī par mani – to man bija grūti aptvert. Esmu vecs un nabadzīgs. Bet tagad es tam ticu, — viņš teica, un plats smaids pārklāja viņa seju.

Kad jūs zvanījāt pie durvīm, es neuzdrošinājos cerēt, ka Dievs uzklausījis manu lūgšanu. Pat tad, kad jūs saucāt koridorā, es vēl neticēju, ka kāds nāk apciemot tieši mani. Es lūdzu Dievam, lai vismaz viens cilvēks atceras mani šajos Ziemsvētkos. Viens vienīgs cilvēks, kas pierādītu, ka Dievs nav mani aizmirsis. Tagad esmu par to pārliecināts. Paldies, ka atnācāt.

– Ceļā Grēta jutās apmulsusi. Viņa bija domājusi, ka uzmundrinās veco vīru, bet patiesībā viņš bija uzmundrinājis Grētu pašu.

Vecais vīrs bija stāstījis par Ziemsvētkiem savos labākajos gados. Tad viņam esot bijis tik daudz darāmā, ka domāt par Jēzu nav atlicis laika, turpretī tagad esot bezgala daudz laika, lai domātu. Un šajos Ziemsvētkos vientuļais vīrs bija saņēmis lielu dāvanu. Dievs bija atbildējis uz lūgšanu un pierādījis, ka Viņš mīl un rūpējas arī par tādu vecu “sakārni” kā viņš.

Dievs mīlēja veco vīru, lai gan viņš ne vienmēr bija spējis tam noticēt. Pa mākoņa malu spraucās jauns cerības stars — Dieva mīlestība. Tā sildīja arī viņu. Tagad viņš to zināja.

Gaišus, siltus un mīlestības piepildītus Ziemassvētkus!

 

Foto: Natālija Doroš

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements