Kāpēc nevajag apvainoties?

11811379_806917302756214_1498334945699783172_n

Kad es pārstāju apvainoties, mani pārtrauca apvainot.

Teiksi, tā nemēdz būt?! Kā var neapvainoties, kad aizskar tavas sāpīgās vietas? Ja kārtīgi papētīsim aizvainojuma cēloņus, kļūs skaidrs, kāpēc nav vērts apvainoties. Tātad, kas mūsos tāds “sēž”, kas neļauj mums piedot?

Piedot – tas nozīmē, neatstāt savā dvēselē nogulsnes, brīvi turpināt komunicēt ar cilvēku. Vai arī, ja vēlies, vari vispār ar to netikties, taču tajā pat laikā, nedomāt par to slikti – attiekties pret viņu neitrāli.

– Aizskarta patmīlība. Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti aizvainoja. Bet mēs taču zinām, ka neesam nemaz tik slikti. Lūk, arī mocam sevi ar smagām domām attiecībā pret aizvainotāju. “Graužam” sevi, pārliecinot par savu taisnību. Taču, vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, man piekritīs visi – tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Katrs tāpat zin savu vērtību. Savukārt savam pāridarītājam var vienkārši pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā”. “Esmu apbēdināts, ka mēs viens otru nesapratām.” Un vēl jo vairāk – nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

 – Lepnība. Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries, ne lepnībā ir spēks, bet gan katra cilvēka augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir pārsteidzies.

– Nespēja pieņemt faktus, kas attiecas uz pašu. Piemēram: tev saka: “Tu esi nokavējis darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns.” Tu dusmojies, nevēloties pieņemt šo patiesību. iemācies pateikt “jā”. Uz šo pašu “jā” attiecas visi pārmetumi, kas vērsti tavā virzienā. Kā Tev šķiet, vai ļoti interesanti būs cilvēkam tev dzelt un vai ilgi viņam pietiks pacietības lasīt tev morāli, ja tu visam piekritīsi?

– Nepamatotas cerības. Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktas darbības, vārdus, kuri tam nav raksturīgi, jo nav tāds raksturs, takta sajūta, izglītība, audzināšana…. apvainojamies par to, ka viņš nav izpildījis to, ko esam iedomājušies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizdomājot to, kā nav.

– Nepareiza audzināšana. Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija darbojas dažādi. Un problēma nav tajā, kurš ko pateica vai, ko izdarīja, bet gan tajā, kā mēs reaģējām uz šo informāciju. Mierīga uztvere, bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikienas “treniņu” jautājums. Un galu galā, mēs taču paši pieņemam lēmumu – apvainoties vai neapvainoties. Cik bieži saka “apvainoties uz sevi”. Tāpēc grūtās situācijās vienmēr sev atkārto: “Es sevi mīlu un sevi neapvainošu”. Un, kad atkal tu vēlēsies apvainoties, padomā, vai gan ir patīkami justies kā upurim. Plēsoņa vienmēr jūt vājo un  uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts? Varbūt tomēr tu esi uzvarētājs, kurš pacēlies virs situācijas un neesi atkarīgs no apstākļiem! Ne velti saka: «На обиженных воду возят». Ne pārāk gribās, lai tā būtu, vai ne?

Kā zināms, aizvainojums ir mūsu dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram. Kādu veldzes avotu mēs izvēlēsimies sev un citiem?

Sargā savu ūdenskrātuvi, savas dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu, neapvainojoties!

Autors: Tatjana Belapko

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements