Ilūzijas, kas neļauj mums augt

131

Runā, ka ilūzijas – tas ir slikti, ka tās mūs aizved prom no realitātes. Parunāsim par to, vai tas patiešām tā ir?

Pēdējā ilūzija – ticība tam, ka esi zaudējis visas ilūzijas.
Moris Šaplēns

Kāds mans paziņa stastīja par savu bijušo priekšnieci, kura veiksmīgi devusies dekrēta atvaļinājumā, reiz ienāca ciemos savā bijušajā birojā. Ņemot vērā to, cik ātri ofisa vidē viss mainās, arī šajā ofisā ļoti daudz kas bija mainījies un bija lietas, kas vienkārši bija pazudušas. Taču jautājumi, kurus bijusī priekšniece uzdeva, liecināja par to, ka viņas priekšstati par bijušo darbavietu bija palikuši tādi paši, kādi tie bija, aizejot dekrētā.

Līdzīgi notiek arī mūsu ikdienas dzīvē. Cilvēki, ar kuriem neesam tikušies gadiem ilgi, satiekoties šķiet tādi paši, kādi bija. Pilsētas, kurās sen neesam bijuši, šķiet tādas pašas, kādas tās bija pēdējā apmeklējuma laikā. Un tālu nav jāmeklē – mūsu vecākiem mēs vēljoprojām esam tie paši bērni, kas bijām un viņi labprātāk piever acis uz to, ka sen jau esam izauguši. Vēlāk tas pats notiek arī mums un mūsu bērniem.

Ļoti bieži mēs turamies pie tā, kas mums ir dārgs, saprotams, pierasts, pat apzinoties to, ka tā ir tāda aiz ausīm pievilkta īstenība. Pieņemot vēlamo par esošo, mēs iestrēgstam ilūziju pasaulē. Situācija vēl vairāk sarežģījās, kad izvēlamies to sabiedrību un vidi, kurā šos iluzoros priekšstatus apstiprina arī citi cilvēki.

Viss nebūtu nemaz tik ļauni, ja vien kādā brīdī starp vēlamo un esošo nenotiktu ass konflikts. Atcerējos anekdoti.

No meža iznāk partizāni, ierauga sādžu. Viens no viņiem vēršas pie padzīvojušas sievietes, kura stāv mājas priekšā:
– Vecā, vai sādžā ir vācieši?

– Ko jūs, mīļie, karš jau 30 gadus kā beidzies!

– Aaaa, trakas lietas… Mēs vēljoprojām vilcienus no sliedēm laižam.

Reālajā dzīvē visu laiku notiek smiekliem līdzīgas lietas. Taču bieži vien tās galīgi nav smieklīgas, ja runājam par psihotraumatisko pieredzi.

Piemēram: kad cilvēks, kura acu priekšā vēljoprojām karājas bērnu dienu aizvainojuma bildītes, cenšas izveidot normālas, nopietnas pieaugušo partnerattiecības. Mazākās atkāpes otra cilvēka uzvedībā no tā, ko viņš pieņēmis par normālu, dod iemeslu apvainoties, uzmest lūpu. Otrs pateica ne to, vai vispār klusē, kaut ko neievēroja, neizdarīja, vispār aizmirsa… un atkal ieslēdzas apbižotais bērns, kurš savulaik nav saņēmis pietiekami daudz mīlestības, maiguma, vienkāršas uzmanības no sev svarīgajiem cilvēkiem.

Agri vai vēlu cilvēks, kurš dzīvo iluzoros priekšstatos, sadursies ar skarbo realitāti, kurā viņam, neskatoties uz visiem centieniem, neizdosies tas, ko iecerējis. Tā, it kā būtu kāds neredzams šķērslis, kas neļauj attīstīties un tikt uz priekšu.

Mēs neaugam tālāk tāpēc, ka no visa spēka turamies pie savām ilūzijām.

Tas, ko mēs uzskatām par “labumu”, ļoti bieži velk mūs atpakaļ. E.Berns, savā grāmatā apraksta dažādas spēles, kuras spēlē pieaugušie. Viena no spēlēm “sliktais vīrs”. Lai to veiksmīgi spēlētu, ir jāsūdzas draudzenēm par savu vīru un visnežēlīgākajā veidā “jāmazgā sava netīrā veļa” sarunās ar citiem cilvēkiem. Ieguvums šeit redzams – jo vairāk tu sūdzēsies, jo vairāk draudzenes tevi žēlos. Uzvarēs tas, kurš savāks pēc iespējas vairāk līdzpārdzīvojumus savām ciešanām. Tajā vidē, kur cilvēki spēlē šīs spēles, šāds uzvedības modelis šķiet normāls un slavējams, jo tā iespējams saņemt vairāk uzmanības. Līdzīgas spēles var spēlēt arī vīrieši Un tas viss var notikt līdz zināmam momentam, kad…

Vienreiz kļūs skaidrs, ka vecais pasaules uztveres modelis nestrādā un nenes vairs to, ko nesa agrāk.

Turpinot žēloties par dzīvi, tuviniekiem, apstākļiem, neko labu mēs neiegūstam. Dzīve tā arī nekļūst labāka, vieglāka. Ilūzija savu spēku ir izsmēlusi un vairs tai nav nozīmes. Taču mēs paši tā vienkārši no tās nevaram atteikties, jo tomēr klusībā ceram, ka “vecie, labie laiki” atgriezīsies un viss būs pa vecam.

Nebūs!

Tukšas cerības mums neļauj atvadīties no ilūzijām.

Tukšas cerības – tas ir visbīstamākais slazds, kurā ir ļoti viegli iekrist, bet ārā izkļūt – ārkārtīgi grūti un sarežģīti. Pat tad, kad ilūziju un realitātes konflikts jau ir noticis, mēs nez kāpēc esam gatavi dot situācijai vēl vienu iespēju.

Kāds it kā nenopietns stāstiņš.

Reiz skorpions palūdza bruņurupucim pārnest viņu uz upes pretējo krastu. Bruņurupucis atteicās, bet skorpionam tomēr izdevās viņu pierunāt.

— Nu, labi, teica bruņurupucis, — tikai apsoli man, ka neiedzelsi.

Skorpions apsolīja. Bruņurupucis uzsēdināja skorpionu sev mugurā un pārpeldēja upi. Visu ceļu skorpions sēdēja rātni un mierīgi, bet pie paša krasta ņēma un iedzēla bruņurupucim.

— Kā tev nav kauna, skorpion!? Tu taču apsolīji! — iekliedzās bruņurupucis.

— Nu, un? — aukstasinīgi jautāja skorpions. — Saki, kāpēc, zinot manu raksturu, tu tomēr piekriti nest mani pāri upei?

— Es vienmēr cenšos palīdzēt citiem, tāda ir mana daba — atbildēja bruņurupucis.

— Tava daba — palīdzēt visiem, bet mana — visiem dzelt. Es tikai izdarīju to, ko daru vienmēr!

Mūsu ilūzijas ļoti bieži ir līdzīgas šim skorpionam. To daba ir aizvest mūs no realitātes, aizverot acis un ausis un, iemidzinot saprātu. Ja mēs vienlaicīgi vēlamies dzīvot realitātē, bet neatvadīties no ilūzijām, tad varam izrādīties tādi paši bruņurupuči. Vai arī attapties partizānu lomā.

Vai vispār no ilūzijām ir kāds labums?

Dotajā mirklī lasītājam droši vien ir radies iespaids, ka es uzstājos pret jebkurām ilūzijām. Ne gluži tā! Uzskatu, ka ilūzijas neekoloģiski ietekmē mūs attīstības un pilnveides jomā. Dzīvojot tajās, cilvēks sevi atbrīvo no atbildības un lēmumiem. Ilūzijas mūs it kā sargā no sūrās realitātes. Jautājums ir nedaudz cits: cik ilgi mēs izlemsim atrasties tajās. Ja izvēlamies izaugsmi, tad agri vai vēlu mēs pārvarēsim savus personīgos ierobežojumus. Ja nomierināsimies un izvēlēsimies neko nemainīt, lai dzīve būtu mierīga, tad turpināsim soļot pa apli.

Tikai tad, kad paši nolemsim ilūzijām pateikt “nē”, būs efekts un mēs to sajutīsim. Šo procesu mēs nevienam citam nevaram deliģēt, pretējā gadījumā nekāda pesronības izaugsme mums nesanāks.

Pritča par taurenīti.

Ceļa vidū guleja kokons. Tajā bija parādījusies plaisa. Garām gāja cilvēks, pacēla to un vēroja, kā caur šo plaisu cenšas izlauzties taurenis. Pagāja kāds laiks un cilvēkam šķita, ka taurenis ir zaudējis spēkus un viņam neizdosies izkļūt brīvībā. Un viņš nolēma taurenim palīdzēt. Viņš paņēma nazīti un atbrīvoja taureni, pārgriežot kokonu. Taurenis bija brīvībā, taču viņa ķermenis bija tik vārgs un nespēcīgs, spārniņi – neattīstīti un slābani. Cilvēks to ilgi vēroja un domāja, ka noteikti taurenis pieņemsies spēkā un lidos, taču nekas nenotika.
Savu dzīvi taurenis nodzīvoja, tā arī neatvēris spārnus, un ne reizi nepacēlies debesīs. Un viss tikai tāpēc, ka cilvēks nesaprata to, ka iziet caur šauro plaisu kokonā taurenim vajadzīgs tāpēc, lai šķidrums no ķermeņa pārplūstu spārnos un taurenis varētu lidot. Daba deva taurenim spēju ar grūtībām iziet no kokona tāpēc, lai tas varētu augt un attīstīties.

Mums visiem dzīvē ir nepieciešama piepūle, lai varētu dzīvot un mēs būtu ļoti apdalīti, ja dzīve mums nepiespēlētu grūtības. Kā gan bez tām pacelties spārnos un lidot?

Avots: http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements