Drīkst, nedrīkst…

10850239_684928228288456_5705488771754810173_n

Vērojot to, kā ļoti pieauguši cilvēki komunicē ar bērniem, neviļus ieraugi, kā strādā seni, sabiedrībā “iesēdušies” stereotipi:

1. “Nedzer aukstu ūdeni, kakls sāpēs!”
– Kakls sāp ne jau no auksta ūdens, bet gan no neizteiktām domām un neizpaustām emocijām. Ja neaizbāzīsiet bērnam muti, kad viņš runā, izsaka savas domas, kliedz, raud un dažādos veidos pauž savas emocijas, ja nebārsiet viņu, tad kakls viņam noteikti nesāpēs.

2. “Nespēlējies ar ēdienu.”
– Bērni ar ēdienu neprot spēlēties. Tā viņi iepzīst pasauli un lietu fiziskās īpašības, tajā skaitā ēdienu, aiztiekot to.

3. “Neskaties tik tuvu televizoru, sabojāsi acis.”
– Ko nozīmē – sabojāsi? Redze kļust sliktāka tad,kad formējas nepatīkamas nākotnes asociācijas. Piemēram, kad pieaugušais saka: “izaugsi, tad redzēsi!”, “izaugsi, tad sapratīsi, cik sarežģīta ir dzīve un cik grūti pelnīt naudu.” u.t.t.
Tāpat arī bērni kļūst tuvredzīgi, kad vecāku aizliegumu ietekmē atsakās redzēt detaļas. Bērniem ļoti patīk visu apskatīt, izzināt, apatustīt. Bet tajā pat laikā, pieaugušie viņus cenšas izvilkt no šī procesa un ievilkt savā garlaicīgajā pieaugušo pasaulē.

4. “Pietiek ākstīties/muļķoties/dauzīties!”
– Nu, protams! Kad tad vēl dauzīties, ja ne bērnībā?
Ja bērnībā neizdauzīsies, kā nākas, vēlāk, esot pieaugušam, vēlme pabūt par klaunu “izlīdīs uz āru” visdīvainākajos veidos uz vispārējā pieaugušo nopietnības fona. Un to visu pavadīs nepārtraukta neapmierinātība ar sevi un pasauli.

5. “Kādas muļķības tu runā! Kā tev nav kauna!”
– Nav tālredzīgi likt justies bērnam vainīgam un kaunināt viņu. Tā vecāki noveļ savu atbildību par sevi, savu dvēseles stāvokli, savu apziņas līmeni, savām audzināšanas metodēm uz bērna pleciem. Un pēc tam bērns dzīvo ar šo svešo nastu, slimo, kļūst nelaimīgs, nikns uz visu pasauli un sāk speciāli darīt ko sliktu un bezkaunīgu.

6. “Pietiek pinkšķēt! Nomierinies!”
– Tas nozīmē to pašu, ko, ja būtu pateicis: “Pietiek attīrīt savu dvēseli, atstāj savu iekšējo sāpi tur, kur tā ir un dzīvo tālāk ar to, dari tā, lai izskatās, ka tev nesāp, apmāni sevi!”.
Neizraudāta sāpe krāsies un padarīs bērnu neiejūtīgu un naidīgu pret vecākiem un visu pasauli.

7. “Nokritīsi, sasitīsies un sāpēs!”.
– Ja tā teiksi, tad tā arī notiks. Šie vārdi nepasargās bērnu no traumām, bet saprogrammēs viņa Apziņu tieši uz pieminēto rezultātu. Tā vietā labāk būtu palīdzēt viņam izdarīt to, ko viņš vēl nav mēģinājis, bet grib izdarīt, paturēt pie rokas, palīdzēt un atbalstīt viņa centienus iepazīt pasauli. Palīdzēt bērnā ieaudzināt pārliecību par viņa spēkiem un to, ka vecāki vienmēr viņu atbalstīs. Tā ir drošības sajūta un tā ir ļoti svarīga – īpaši šajā, sarežģītajā laikā.
Autors Jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements