Ošo par meditāciju

10404450_874567045916687_6866635115958404613_n

Vairākumam no mums ir mācīts, ka, lai dzīvē gūtu panākumus, mums jāpūlas, jācīnās, jāfokusējas, jākoncentrējas. Šādas pieejas problēma slēpjas tajā, ka, jo vairāk mēs pūlamies, jo vairāk saspringstam. Un, jo lielāka spriedze ir mūsos, jo sliktāki ir mūsu darbības rezultāti. Meditatīvā pieeja nozīmē saprast, ka, lai mēs varētu paveikt labāko, ko spējam, lai sniegtu katram dzīves mirklim to augstāko, ko varam dot,  un lai saņemtu no katra mirkļa labāko, ko tas spēj sniegt, – mums ir jābūt pēc iespējas apzinošākiem. Un, lai apzinātos, mums jābūt atslābinātiem.

Parasti mēs domājam, ka, lai atslābinātos, mums jādodas ārpusē. Meditācija sniedz citu iespēju: doties sevī.

Spriedze, kas pavada moderno dzīvi ir tik liela, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik nemierīga vieta dzīvei. Cilvēki vēl nekad nav bijuši tik saspringti. Šīs tehnikas ir izstrādātas tieši modernā cilvēka prātam – mūsdienīga pieeja, kas piemērota šodienas cilvēkiem.

Piemēram, ja jūs esat ļoti enerģisks cilvēks, kurš nespēj „vienkārši sēdēt”, tad pamēģiniet aktīvās meditācijas. Izpaudiet sevi, cik vien iespējams, un ļaujiet atslābumam sekot pašam no sevis. Varbūt jūsu saspīlēto emociju dēļ jums ir grūti nosēdēt klusējot. Vai arī varbūt jūs vienkārši vēlaties kustēties? Arī tad aktīvās meditācijas ir jums noderīgas.

Prasmi palikt atslābušam savas aktīvās dienas aizņemtībā sauc par „modrību bez pūlēm”- tā ir meditācijas pieredzes būtība. Tādēļ pat tad, ja esat pārliecināts, ka jums galīgi nav laika, ko veltīt meditācijai, jūs atradīsiet daudzas tehnikas, kas var tikt iekļautas dienas ritmā.

Meditācija balstās uz vienkāršu sapratni: tā vietā, lai cīnītos ar tumsu, kas jebkurā gadījumā nav iespējams, pārejiet pie gaismas. Tā vietā, lai cīnītos ar sevi pašu, mēģinātu padarīt sevi labāku, cenšoties dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem par to, kādiem mums ir jābūt, mēs varam sākt, vienkārši pieņemot sevi tādus, kādi esam tagad.

Tiklīdz mēs pieņemsim to un atslābināsimies, tiklīdz pārtrauksim izlikties par to, kas neesam, tiklīdz pārstāsim pūlēties, lai atstātu iespaidu uz citiem (kuri tāpat pūlas, lai atstātu iespaidu uz mums), tiklīdz mēs vairs neaizsargāsim sevi, neattaisnosim… Tiklīdz mēs pārtrauksim censties noslēpt savus ievainojumus pat no sevis paša, bet tā vietā atklāsim tos gaisam, dziedināšana notiks pati no sevis.

Un meditācijas lielākais paradokss ir tāds, ka tad, kad mēs beidzot iemācāmies mīlēt sevi – īstenībā tikai tad, kad mēs spējam mīlēt sevi, – mēs spējam dalīties šajā mīlestībā ar citiem. Bet vispirms mums jāsāk ar sevi pašu.”

 

„KAS IR MEDITĀCIJA?”

„Meditācija ir ceļojums nezināmajā, lielākais ceļojums, ko var uzsākt cilvēka prāts. Meditācija nozīmē vienkārši būt, nedarot neko – bez rīcības, bez domām, bez emocijām. Jūs vienkārši esat, un tā ir tīra bauda.

No kurienes rodas šī bauda, ja jūs nedarāt neko?

Tā rodas ne no kurienes, vai arī tā rodas no visurienes. Tā rodas bez iemesla, jo viss esošais ir veidots no vielas, ko sauc par prieku.

Kad Jūs nedarāt pilnīgi neko, – ne ar ķermeni, ne prātā, ne jebkurā citā līmenī – kad jebkura aktivitāte ir apstājusies un jūs vienkārši esat, vienkārši turpināt būt – tā ir meditācija. Jūs to nevarat darīt, nevarat  to praktizēt: jums to vajag tikai saprast.

Ik reizi, kad varat atrast laiku, lai vienkārši būtu, pārtrauciet darīt pilnīgi visu. Domāt arī nozīmē kaut ko darīt. Pat ja jūs nedarāt pilnīgi neko uz vienu mirkli, un jūs vienkārši esat savā centrā, pilnīgi atslābinājies – tā ir meditācija. Un, tiklīdz jūs esat uzzinājis, kā tas ir, jūs varat palikt šādā stāvoklī, cik ilgi vien vēlaties; un visbeidzot  varat palikt šādi divdesmit četras stundas diennaktī.

Tiklīdz esat apzinājies, kā jūsu Esība var palikt netraucēta, tad pamazām varat sākt darīt dažādas lietas, uzmanot, lai jūsu Esība netiktu iztraucēta. Tā ir meditācijas otrā daļa – vispirms jūs mācāties, kā vienkārši būt, un tad mācāties, kā darīt nelielus darbus: uzslaucīt grīdu, ieiet dušā, bet joprojām esot centrējies. Tad  varat sākt darīt sarežģītas lietas.

Piemēram, es runāju ar jums, taču mana meditācija nav iztraucēta. Es varu turpināt runāt, bet pašā manis centrā nav ne mazākā vilnīša; tas vienkārši ir kluss, pilnīgi kluss.

Tādējādi meditācija nav pret darbību. Nav tā, ka jums jābēg no dzīves. Tā vienkārši māca jums jaunu veidu, kā dzīvot: jūs kļūstat par ciklona centru.

Jūsu dzīve turpinās, īstenībā tā turpinās pat vēl intensīvāk – ar vairāk prieka, vairāk skaidrības, vairāk vīzijas, vairāk radošuma, – tomēr jūs esat nomaļus, tikai vērotājs kalnā, vienkārši skatoties uz visu, kas ap jums notiek.

Jūs neesat darītājs, jūs esat vērotājs.

Tas ir viss meditācijas noslēpums – ka varat kļūt par vērotāju.

Darbība turpinās savā pašas līmenī, problēmas nav: jūs cērtat malku, smeļat no akas ūdeni. Jūs varat darīt mazus un lielus darbus; nav atļauta tikai viena lieta – jūs nedrīkstat zaudēt savu centrēšanos.

Šai apzinātībai, šim vērīgumam jāpaliek pilnīgi skaidram un netraucētam.

Ir tikai viens solis, un šis solis ir mainīt virzienu, mainīt dimensiju. Mēs vai nu varam fokusēties uz kaut ko ārpus sevis, vai arī mēs varam aizvērt savas acis ārpasaulei un ļaut visai apziņai centrēties uz iekšpusi – un jūs uzzināsiet, jo esat tas, kurš zina, jūs Esat apzināšanās. Jūs nekad neesat to pazaudējis. Jūsu apzināšanās vienkārši nomaldījusies starp tūkstoš un vienu lietu. Novērsiet savu apzināšanos no visa cita un vienkārši ļaujiet tai būt  jūsos, un jūs būsiet nonācis mājās.

Meditācijas pamata būtība, tās gars, ir iemācīties, kā būt lieciniekam.

Ķērc vārna… Jūs klausāties. Ir objekts, un ir subjekts, Bet vai tad Jūs neredzat liecinieku, kurš vēro abus? Ir vārna, ir cilvēks, kurš klausās, un tomēr ir vēl kāds, kurš vēro abus. Tas ir vienkāršs fenomens. Jūs redzat koku: jūs stāvat pie tā, tas tur aug, bet vai tad jūs nevarat atrast vēl kaut ko? To, ka jūs redzat koku, un, ka jūsos ir liecinieks, kurš redz, ka jūs redzat koku.

Vērošana ir meditācija. Nav svarīgi, ko jūs vērojat. Jūs varat vērot kokus, varat vērot upi, mākoņus, varat vērot, kā spēlējas bērni. Vērošana ir meditācija. Nav galvenais, ko jūs vērojat; objekts nav galvenais.

Vērošana, jūsu apzināšanās un modrība – lūk, kas ir meditācija.

Atcerieties vienu lietu: meditācija nozīmē apzināšanos. Lai ko jūs darītu apzinoties, tā būs meditācija. Jautājums nav par darbību, jautājums ir par elementu, ko jūs tai pievienojat. Pastaiga var būt meditācija, ja jūs pastaigājoties esat modrs. Sēdēšana var būt meditācija, ja Jūs sēžat modrs. Klausīšanās putnu dziesmās var būt meditācija, kad jūs klausāties apzinoties. Vienkārša ieklausīšanās jūsu prāta iekšējā troksnī var būt meditācija, ja  esat modrs un vērojošs.

Pirmais solis uz apzināšanos ir būt ļoti vērīgam attiecībā uz savu ķermeni. Pamazām sāciet ievērot katru žestu, katru kustību. Un, kad jūs sākat apzināties, sākas brīnums: daudzas lietas, ko veicāt, vienkārši vairs netiek darītas. Jūsu ķermenis kļūst relaksētāks, saskaņotāks. Dziļš miers sāk gūt virsroku pat jūsu ķermenī, tajā pulsē smalka mūzika.

Tad sāciet apzināties savas domas; to pašu jāpaveic ar domām. Tās ir smalkākas par ķermeni, un, protams, arī bīstamākas. Un, kad jūs apzināsieties savas domas, jūs būsiet pārsteigts par to, kas jūsos notiek. Ja jūs pierakstītu visu, kas jūsos notiek jebkurā mirklī, jūs būtu ļoti pārsteigts. Jūs neticētu, ka tas ir tas, kas jūsos tiešām notiek.

Un pēc desmit minūtēm pārlasiet uzrakstīto – jūs ieraudzīsiet traku prātu! Mēs neapzināmies, tādēļ viss šis trakums turpinās kā zemūdens straume. Tas ietekmē visu, ko darāt, tas ietekmē visu, ko nedarāt; tas ietekmē visu. Un visa tā kopsumma būs jūsu dzīve! Tādēļ šis trakais cilvēks ir jāpārveido. Un apzināšanās brīnums ir, ka jums nav jādara nekas, tikai jāsāk apzināties.

Vērošana pati par sevi pārveido šo trako prātu. Pamazām tas izzūd; pamazām domas sāk virknēties pēc noteiktas sistēmas; tajās vairs nav haosa, tās kļūst kosmiskākas. Un atkal virsroku gūst dziļš miers. Un, kad jūsu ķermenis un prāts būs mierā, jūs redzēsiet, ka tie ir pieskaņojušies viens otram, starp tiem ir tilts. Tagad tie neskrien dažādos virzienos, nejāj uz dažādiem zirgiem. Pirmo reizi ir saskaņa, un šī saskaņa ļoti, ļoti palīdz strādāt pie trešā soļa – trešais solis ir apzināties savas sajūtas, emocijas, noskaņojumu. Tas ir visnetveramākais līmenis, un arī visgrūtākais, bet, ja spējat apzināties savas domas, tad tas ir tikai viens solis uz priekšu. Nedaudz vairāk intensīvas apzināšanās, un jūs sākat atspoguļot savu noskaņojumu, emocijas, sajūtas.

Tiklīdz jūs apzināties visus trīs līmeņus, viss tajos apvienojas vienā fenomenā, Un, kad tas viss ir viens vesels – perfekti darbojas kopā, vibrē kopā, jūs varat sadzirdēt to visu mūziku; tie kļuvuši par orķestri – tad notiek ceturtais, ko nevarat izraisīt ar savu rīcību. Tas notiek pats no sevis. Tā ir dāvana no vienotā veseluma, tas ir atalgojums tiem, kuri paveikuši trīs pirmos līmeņus.

Un šis ceturtais – ir visaugstākās pakāpes apzināšanās, kas atmodina cilvēku. Tā padara cilvēku par budu, par cilvēku, kas atmodies. Un tikai šajā atmodas stāvoklī cilvēks uzzina, kas ir svētlaime. Ķermenis pazīst baudu, prāts pazīst laimi, sirds pazīst prieku, ceturtais pazīst svētlaimi. Svētlaime ir sannyas –meklētājs – mērķis, un apzināšanās ir ceļš uz to.

Ir svarīgi, lai jūs būtu vērojošs, lai neaizmirstu vērot, lai jūs vērotu… vērotu… vērotu. Un lēnām, lēnām, vērotājam kļūstot stiprākam, stabilākam, nesatricināmākam, notiek pārveidošanās. Lietas, ko jūs vērojat, izzūd.

Un tad pirmo reizi vērotājs pats kļūst par vērojamo, novērotājs kļūst par novērojamo.

Jūs esat pārnācis mājās.

Avots: http://www.mysticrose.lv/

Advertisements