Kas iekšā, tas – ārā…

6472510-R3L8T8D-650-53

Aizvainojums ir tāds maziņš zvēriņš – no skata pavisam nevainīgs. Ja pareizi ar to rīkojas, tas nekādu ļaunumu nenodara. Ja necenšas viņu piejaucēt, tas vienkārši dzīvo savā vaļā un nevienu neaiztiek.

Taču, visi pūliņi to pieradināt beidzas diezgan bēdīgi… Šis mazais zvēriņš pavisam nejauši var nokļūt cilvēka ķermenī un cilvēks to jūt momentā. Viņš apvainojas.
Tad zvēriņš sāk bļaustīties: “Es te pavisam nejauši nokļuvu! Laid mani ārā! Man te ir šauri, tumši, bailīgi. Laid ārā!”

Taču cilvēks jau sen ir aizmirsis zvēru valodu. Ir tādi, kas uzreiz atlaiž aizvainojumu – kamēr tas vēl maziņš – tas ir labākais veids, kā no tā atvadīties. Bet ir tādi, kuri ne par ko negrib to atlaist, bet vēlas paturēt un tad rūpējas par to, domā par to ik brīdi… Tomēr tam vienalga nepatīk cilvēka ķermenī. Tas grozās, meklē izeju, taču redze tam slikta, tāpēc izeju atrast nevar. Savukārt pats cilvēks arī nav ne par kapeiku labāks – viss sasprindzis, nelaimīgs, sabozies, nelaiž aizvainojumu brīvībā.

Bet zvēriņš grib ēst, izsalcis, tāpēc, ko atrod, to apēd un cilvēks to jūt. Tad tur sāp, tad citā vietā griež, bet ārā to nelaiž, jo pieradis sadzīvot ar sliktajām sajūtām. Bet aizvainojums aug – atrod ko garšīgu un apēd un atkal aug. Ne velti tautā saka: “Aizvainojums grauž”.

Pēc laika aizvainojums ar cilvēku ir tā saaudzis, ka kļuvis par tā daļu. Pats saimnieks kļūst arvien slimāks un vārgāks, bet aizvainojums tik aug… Un cilvēks negrib saprast to, ka tas ir pavisam viegli – ļaut, lai tas zvēriņš iet, tā vieglāk būtu abiem.

Aizvainojums – tas ir dvēseles stāvoklis. Mēs paši pieņemam lēmumu – apvainoties vai nē. Kad nākošo reizi jums sagribēsies apvainoties, padomājiet, vai tiešām vērts sevi mocīt un žēlot. Plēsoņa vienmēr jūt vājo un uzbrūk tieši viņam. Ne velti krievi saka: «На обиженных воду возят». Atlaid aizvainojumu, lai skrien!

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements