Labs atgādinājums

12246800_1032322840122541_7753648711798784123_n

Kad pārejam nākošajā informācijas līmenī (t.i. tad, kad uzzinām vairāk), saņemtajai informācijai ir jāpārbauda mūsu pieņemšanas spēja, bet tas, savukārt, nozīmē iziet caur divām galējībām: labāko un sliktāko variantu.

Kad esi saņēmis informāciju, tu nedrīksti sevi ar to asociēt.

Tev nav tiesību nosodīt apkārtējos, atbilstoši informācijai, kura tev ir.

Ja tu biji resns un notievēji un tagad tev ir skaists, muskuļots ķermenis, tad pārejas brīdī tev var rasties milzīga vēlme nosodīt tos, kam vēl joprojām ir liekais svars. Tas nozīmē tikai to, ka vēl neesi gatavs būt tas, par ko gatavojies kļūt.

Piemēram: kad esi pieradis pie sava Mersedesa, tev taču ir vienalga, kas tur brauc ar savu žiguli. Tev vienkārši patīk sava mašīna un viss! Vai arī tad, kad tev ir pilnīgi vesels ķermenis un savs ideālais svars, tu taču nepievērs uzmanību un nenosodi tos, kuriem ir liekais svars, jo tā ir viņu darīšana un viņu risināmie jautājumi. Iespējams, viņiem patīk tādiem būt, vai arī tāda ir viņu programma, vai varbūt viņi šajā brīdī iziet tās pašas mācību stundas, ko tu izgāji laiku atpakaļ.

Tu pieņem cilvēkus tadus, kādi viņi ir.

Tu vari radoši padomāt par to, ka labi būtu, ja cilvēki justos labi mirklī, kad viņiem būtu viņu ideālais svars un viņi būtu skaisti un slaidi, taču šo pārdomu laikā, tu emocionāli nebūtu atkarīgs no rezultāta.

Mums visiem problēmas un nepatikšanas rodas no tā, ka mēs aizstāvamies vai taisnojamies mirklī, kad mūs sauc par resniem, jo nepieņemam sevi tādu, kādi esam; tālāk nosodām to, kurš ir resns, jo paši esam tikuši ar to galā.

Kad mēs paši darām kādu lietu kvalitatīvi, bet citi to dara pasīvi, pavirši, ar nolaistām rokām, mums NAV tiesību viņus nosodīt. Mēs varam vien padomāt, kā gan mēs vēlētos, lai arī citiem izdotos, taču emocionāli norobežoties no rezultāta.

Autors: Aleksandrs Paļijenko

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements