Ko Tu redzi?

90

Vienā slimnīcas palātā gulēja divi bezcerīgi slimi cilvēki. Viens gulēja gultā pie loga, otrs – pie durvīm.
— Kas tur – aiz loga redzams? — reiz jautāja tas, kurš gulēja gultā pie durvīm.
— О! — priecīgi iesaucās pirmais. — Es redzu debesis, mākoņus, kas atgādina zvēriņus, ezeru un tālumā mežu.
Katru dienu pie loga gulošais stāstīja savam palātas biedram par to, kas notiek aiz loga. Viņš redzēja laivu ezerā, zvejniekus ar milzīgu lomu, bērnus, kas spēlējās ezera krastā, mīlniekus, kuri staigāja rokās sadevušies un nenolaida viens no otra starojošo acu skatu.
Tajā laikā, kad viņš vēroja visus šos brīnišķos skatus un stāstīja par to savam kaimiņam, to, savukārt, mocīja skaudība. «Tas ir tik netaisnīgi, — viņš domāja. — Par kādiem tādiem nopelniem viņu noguldīja gultā pie loga, bet mani pie durvīm, kur varu blenzt tikai stenderē vai sienā ar nolupušu krāsu. Bet viņš priecājas par skatu aiz loga? Tāda netaisnība! »
Reiz pie loga gulošais sāka klepot. Klepoja, klepoja, sāka smakt, bet nevarēja aizniegties līdz pogai sienā, ar kuras palīdzību izsaukt medmāsu. Kaimiņš vēroja notiekošo – viņam nebūtu grūti aizsniegties līdz pogai, taču viņš to nedarīja. Pēc brītiņa pirmais savā gultā apklusa un pārstāja klepot. Iestajās dīvains klusums.
Kad viņu aiznesa, kaimiņš palūdza medmāsai, lai tā viņu pārceļ gultā pie loga. Medmāsa izpildīja viņa vēlmi – pārklāja gultu, palīdzēja tam pārcelties tuvāk logam un pārliecinājusies, ka pacientam viss kārtībā, devās uz durvīm. Te viņu apstādināja slimā balss:
— Kā tad tā! No šī loga paveras skats uz pliku, pelēku sienu! Bet tas, kurš nomira, man stastīja, ka redz ezeru, mežu, cilvēkus… Kā gan viņš to visu varēja redzēt no šī loga?
Medmāsa skumji pasmaidīja:
— Viņš vispār neko nevarēja redzēt: Jūsu nelaiķa kaimiņš bija akls.

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements