Aizskart māti – aizliegts!

0000

Diezgan ātri pēc bērna piedzimšanas māte pirmo reizi izdzird to, ka viņa ir slikta māte. Tēvu tracina tas, ka bērns bļauj, naktīs neguļ, māte nepaņem viņu uz rokām, liek sev blakus gulēt vai iet gulēt pie bērna, ka viņa nervozē par katru  sīkumu un dzīvoklī nav kārtības. Visu dienu sēdējusi mājās – un ko darīusi? Vai tad grūti bija visu satīrīt? Pēc tam pieslēdzas vecmāmiņas: baro ne tā, nekāda režīma nav, pārāk maz sodi, pārāk daudz atļauj, pārāk maz mīli, pārāk maz šūpo uz rokām – viss ir nepareizi!
Pēc tam uzstājas vecāki smilšu kastē, kaimiņu tantes un bērnudārzu audzinātājas. Par ārstiem nemaz nerunāsim – par ko jūs, māte, vispār domājāt, gribat savu bērnu pazaudēt? Jā, protams, no pašas dzimšanas par to vien domāju un tas ir mans mērķis!

Uz to brīdi, kad bērns dosies uz skolu, viņa māte jau saraujas ik brīdi, kad kāds vēršas pie viņas, saraujas, gaidot nākamo sitienu, gatava nekavējoties paslēpt bērnu aiz muguras un pagriezties ar seju pret briesmām, atiežot zobus kā vilcene, iedzīta stūrī. Bet pēc tam, savam vilcēnam sarīkos tādu brāzienu, ka maz neliksies. Cik ilgi vēl man dēļ tevis būs jāsarkst un jābālē?

Skolā, pilnīgi skaidrs, ka tur nu neko nomierinošu mātei neviens neteiks, tikai to, ka ar bērnu ir jānodarbojas, ka ar viņu kopā jādara mājas darbi, ka viņam jāpaskaidro, kā pareizi jāuzvedas, pieprasīs, lai viņa izdarītu tā, ka klasē viņas bērnu vispār nedzird – tā, it kā viņai būtu tālvadības pults, ar kuras palīdzību sekot savai atvasei ikdienas gaitās. Skolai beidzoties, viņa noteikti uzzinās, ka viņas bērns ir nekam nederīgs, ka eksāmenus noteikti nenoliks un tādu pat par sētnieku neņems, vienu vārdu sakot, pilnīgs pedagoģiskais krahs. Mājās tēvs ir pilnīgi pārliecināts, ka māte sabojājusi bērnu ar savu pārāk bezzobaino audzināšanu un vecmāmiņas ir pārliecinātas, ka viņa to pat nebaro.

Krievija (domāju – arī Latvija neatpaliek) — ir bērniem nedraudzīga valsts. Atpūtā, transportā, ceļā, uz ielas mātes virzienā vērsti līdzpilsoņu stingrie skati, tie jebkurā brīdīi gatavi dot didaktiskus padomus bērnu audzināšanā. Arī baznīcā nav ne par kapeiku vieglāk. Tur niķīgus bērnus nemīl, pasarg Dievs, ja viņš lūgšanu laikā mēģinās pastaigāties pa dievnamu vai neklausīsies macītāja sprediķi..

Kaut gan, es zinu vienu baznīcu, kur bērnus, kuri jau spējīgi nostāvēt mierīgi, lūgšanu laikā uzaicina stāvēt priekšā citiem un nekarāties mātei kaklā. Tur viņi redz ne tikai cilvēku muguras, bet to, kā dzied, kā lasa lūgšanas, ko dara Svētais Tēvs….Kurš piekusis, var aiziet palīgā sakārtot sveces pie svētbildēm, vai arī atsēsties uz soliņa. Tur ir sieviņas, kas palīdz piekusušai mātei viņas bērnu paturēt uz rokām, vai iziet pastaigāties baznīcas pagalmā.

Zinu skolotāju, kura klases sapulcē divas stundas vecākiem stāsta par to, cik labi ir viņu bērni, kādi viņiem sasniegumi, cik viņi talantīgi un cik labi ir viņus mācīt. Pēc tās sapulces vecāki bija tik pārsteigti, ka mājupceļā pat nopirka torti, lai to nosvinētu.

Es redzēju sievieti, kura lidmašīnā vienkārši paņēma četrgadīgu, nepārtraukti čīkstošu bērnu no kādas pārgurušas mātes un visu lidojuma laiku ar to kopā zīmēja dzīvnieciņus, lasīja pasakas un spēlēja pirkstu spēles — un atļāva mammai nedaudz pagulēt, bet kaimiņiem – lidot klusumā. 

Redzēju vēl kādu sievieti, kuras krēslu lidojuma laikā spārdīja mazs puika un tā vietā, lai pagrieztos un pateiktu sakramentālo frāzi: “Kundze, nomieriniet reiz savu bērnu!” pateica: ” Bērniņ, tu spārdi manu muguru, tas nav patīkami, lūdzu, nedari tā!”

Reiz es braucu mājās maršrutniekā un man pie rokas bija soma – lācis. Man pretī sēdēja piecagdīga meitenīte. Protams, viņai bija garlaicīgi – bērns šūpoja kājas, kratījās, visu laiku mammai uzdeva jautājumus, bakstīja kaimiņus. Kad lācis viņai pamāja ar ķepu, meitēns no brīnumiem palika vaļā muti. Mēs visu ceļu spēlējāmies, bet mamma neuzticīgi skatījās manā virzīenā, gatava jebkurā brīdī paķert bērnu un mest lāci manā virzienā, liekot meitai sēdēt mierīgi, nekustīgi un nograuzt ikvienu, kas kaut ko mēģinās viņai pateikt. Tas jau ir nosacīts reflekss, ieradums, negaidīt no apkārtējiem neko labu.

Es atceros kā mana vecmāmiņa un vectētiņš paņēma manu naktī raudošo bērnu, vienkārši pasakot “paguli, meitiņ”, kaut arī nākamajā rītā viņiem vajadzēja iet uz darbu; kā vīrs neļāva algebrai “nograuzt” mūs ar bērnu, fiksi-ātri un jautri pabeidzot uzdevumus bez manis, Kā mani atbalstīja un palīdzēja mani kolēģi, mājinieki, draudzenes, kad bērni bija maziņi.

Es atceros ceļa biedreni, ar kuru kopā braucām vilcienā un kura mierīgi piecieta manas trīsgadīgās meitas bļaustīšanos naktī. Pārdevēju, kura viņai uzdāvināja banānu, kad mūsu reiss kavējās 18 stundas un mans bērns lodes ātrumā dzenājās no viena lidostas gala uz otru. Ar pateicību atceros tos labos cilvēkus, kuri palīdzēja pacelt bērna apgāzušos ratus, palaida bez rindas sabiedriskajā tualetē, pasniedza kabtaslakatiņus uz ielas, kad bērnam pa degunu tecēja asinis, tāpat vien dāvināja balonus, smīdināja, kad viņš raudāja. Un man vienmēr šķiet, ka man šī labestība jāsniedz arī citiem cilvēkiem.

Katrai mammai ir grūti. Viņa ne visu prot un zin, viņa nevienmēr ir sasniegusi to psiholoģisko briedumu un pārliecību par sevi, kas ļauj jebkurā krīzes situācijā saglabāt mieru un pieņemt pareizos lēmumus. Mamma kļūdās, nodarbojoties ar pašu galveno, svarīgāko lietu un savu galveno cilvēku – bērnu. Viņa to visu redz un nezin, kā to izlabot. Viņai jau tā šķiet, ka dara visu nepareizi; viņa dvēselē ir perfekcionists un grib visu izdarīt ideāli, bet nesanāk ideāli. Un tad viņa, kā nogrēkojies bērns gaida atkal kārtējo divnieku. Nevajag viņu vēl “piebeigt”.

Dažkārt vajag viņu atbalstīt, ar labu vārdu, paslavēt, ka viņas bērns progresē, pateikt ko labu, neuzbāzīgi piedāvāt palīdzību. Un nesteigties nosodīt viņu, bakstīt ar pirkstu, audzināt un dot padomus. Bet, ja žēlojas – labāk uzklausīt nevis pamācīt. Ja raud – apskaut un pažēlot.

Tāpēc, ka viņa ir māte un dara pasaulē grūtāko, nepateicīgāko, bet vajadzīgāko darbu. Darbu, par kuru neslavē, nemaksā, nepaaugstina amatā un nedod nekādas atlaides.  Darbu, kurā ir tik daudz neveiksmju, kritienu un kļūdu un pārāk bieži šķiet, ka neko tā arī neesi sasniegusi.

Var arī neslavēt, nepalīdzēt, neizklaidēt svešus bērnus, nespēlēties ar viņiem, neteikt labus vardus. Vienkārši nevajag aizskart katrā izdevīgākajā brīdī un uz katra soļa. Un tas jau būs milzīgs atvieglojums.

Autors: Irina Lukjanova
Avots: AdMe.ru

P.S. Es lasīju šo rakstu un tas mani “aizķēra” līdz asarām. Man ir četri bērni un visspilgtāk es atceros laiku, kas notika, kad piedzima mans pirmais dēls. Jau, pārnākot no dzemdību nama, ar pumpām, kas radušās stafilokoka infekcijas rezultātā, pirmais ģimenes ārstes apmeklējums mājās beidzās ar asarām, jo viņa atzīmēja, ka es neesmu izvārījusi autiņus un tāpēc bērnam ir pumpas. Es vairākas naktis, raudot sēdēju pie viņa gultiņas un domāju, ka tās ir beigas.

Pēc pāris mēnešiem, kad “uzleca” pirmā nopietnā temperatūra, es zvanīju ātrajiem un tad, kad tie atbrauca – ārste mani izrāja, ka esmu novedusi bērnu gandrīz līdz krampjiem. Un es jutos tik vainīga. Un tā – nebeidzami daudz reizes, dažādās situācijās, bērnudārzā, skolā, uz ielas… Tā vietā, lai izjustu prieku, ka es tieku galā ar saviem pienākumiem, man šķita, ka esmu nekam nederīga mamma. Kad piedzima dvīņi, es biju jau rūdīta, ar kārtīgām bruņām un jau citu mugurkaulu: un vienkārši nepiegriezu šīm runām un aizradījumiem nekādu vērību – taču vēl tagad atceros savus pirmos gadus mātes lomā un man pa kauliem skrien šermuļi. Jā, es nebiju pieredzējusi, bet savus bērnus vienmēr esmu mīlējusi un viņiem neko sliktu neesmu vēlējusi.

Tad kāpēc mēs pašas,  gadiem ejot, aizmirstam to, kā pašas jutāmies tad, kad berni bija maziņi un dažkārt arī cenšamies iegriezt kādai jaunajai māmiņai par to, ka ar viņu notiek tas pats, kas notika ar mums?

Jāmācās! Vēl ļoti daudz dzīvē jāmācās!

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements