“Ejiet pie velna! Tam es esmu par vecu!”

11219678_1678492042379996_5678984897115145598_n

Šis nebūs aicinājums – nerūpēties par sevi un droši vien kādam tas nepatiks – dēļ frāzēm, kuras, iespējams, skan ne visai tīkami mūsu ausīm. Taču es esmu par to, lai cilvēki dzīvotu savu dzīvi un katrs aizdomātos par savām vērtībām. Nekas nav jāpieņem kā galējā patiesība un ne viss ir jāpiemēro sev, taču man šis raksts lika padomāt par to, kas man svarīgs. Varbūt arī jums? Kas to lai zin. Katram vecumam savi tikumi un savas vajadzības.

Populārā amerikāņu blogere Mišela Kombsa runā par to, kā ierastie stereotipi bojā mums dzīvi un par tiem bonusiem, ko dod mums “vecums” (возраст – un atkal latviešu valodā nav atbilstoša vārda). Un viņai taisnība!

Pirms 25 gadiem es lasīju glancētos žurnālus, uzmanīgi sekoju visam, kas saistīts ar modi, skaistumu, studēju padomus no rubrikas “sekss” un “kā apmierināt mīļoto 125 veidos”. Šodien, pēc inerces, es pārskatu rakstus par tēmu “Kā nenovecot”, “kā pareizi novecot” un un līdzīga satura muļķības un, lūk, ko vēlos jums teikt: tiem, kuriem tagad 25-30 gadi. Netērējiet laiku!

Novecot – tas ir lieliski.

Es pusi savas dzīves cīnījos pret novecošanu un tā uzvarēja. Kāpēc gan tik nevērīga biju pret savu laiku? Kāpēc ne uzreiz atzinu savu sakāvi un necentos vienkārši dzīvot? Es nezinu. Es visu dzīvi, izrādās, biju tēlojusi to, kas patiesībā neesmu: atvērtāku, seksuālāku, jaunāku, stilīgāku. Es iztērēju desmitiem tūkstoši stundu, lai aizkrāsotu sirmos matus un sekotu savam svaram. Un beidzot es sev teicu – man pietiek!

Gadu atpakaļ es pārstāju krāsot matus. Es pametu visas diētas un tagad sekoju tikai tam, lai mans uzturs būtu pilnvērtīgs – tas ir viens un garšīgs – tas ir otrs. Es sveru par 10 kilogramiem vairāk, nekā svēru, bet man nospļauties uz to. Es nepagarināju kontraktu ar fitnesa klubu, jo patiesībā no visām fiziskajām aktivitātēm man patīk tikai skriet parkā tad, kad izvedu pastaigā suni. Es pārstāju tērēt ārprātīgas naudas summas kosmētikas iegādei, tāpēc, ka ikdienas meikapam man vajadzīgs tikai tonālais krēms, acu zīmulis un acu tuša.

Man ir 52 gadi un es jūtos kā 30 gadīga. Nē, es neesmu jukusi prātā, es redzu krunciņas, nedaudz nokārušos sānus un pigmentācijas pleķus uz savas ādas. Es runāju ne par to, bet gan par dvēseles stāvokli, kas atbilstošs manai pašsajūtai. Es izskatos kā 50 gados, bet dvēselē man ir 30. Punkts!

Par tādām, kā es, runā – “tā nav cīnītāja”. Un es nesaprotu, kas tur slikts? Jā, es izvēlējos mazāko pretestības ceļu, būt laimīgai vienkārši tāpat, ne “par spīti tam”.

Jā, daudz kam es esmu par vecu. Es esmu par vecu:

1. Lai klusētu

Ja man ir ko teikt – es saku un nebaidos par to, ka kāds mani varētu nepareizi saprast, nepareizi sadzirdēt un nedomāju par to, ko par mani, iespējams, varbūt, noteikti padomās citi. Tās ir viņu problēmas, ne – manas. Un, ja pret mani kāds izturas slikti: aizvaino, aizskar, atļaujas ko rupju pateikt, es nepaklusēju un saku: “Tu esi rupeklis un pateici pretīgas lietas. Es nevēlos ar tevi kontaktēties.” Un es necenšos domāt par to, ar ko esmu izpelnījusies tādu rupjību. To vispār nav iespējams nopelnīt. Vienkārši pasaulē ir rupekļi un viņus jānoliek pie vietas.

2. Lai pārdzīvotu par to, kā es izskatos.

Mans vīrs (jā, es esmu precējusies) piedāvāja man pabrokastot kafejnīcā. Es gāju saposties un atklāju, ka beidzies šampūns. Un džinsenes jau divas reizes ir vilktas. Pāris gadus atpakaļ es viņam noteikti būtu pateikusi, ka neesmu gatava tādā paskatā kaut kur iet ārpus mājas. Bet tagad es padomāju, velns parāvis, mans mīļotais vīrietis aicina mani pabrokastot kopā. Kāda starpība, vai es esmu mazgājusi matus, vai neesmu? Viņš taču redzēja mani šorīt un grib ar mani aiziet uz kafejnīcu. Vai man nav nospļauties, ko padomās cilvēki pie blakus galdiņa? Jā, un es nesāku gludināt krekliņu. Es vispār vairs negludinu kreklus. Tie ir tīri un tas ir pilnībā pietiekami.

3. Lai man būtu vājības

Tās nav vājības. Tās ir manas vēlmes un es tās realizēju. Man nav kauns lasīt lubenes, klausīties Lady Gaga, piedejojot, ēst siera kūku 2 naktī un skatīties «Staigājošos miroņus» jau piekto reizi. Tāpēc, ka tur ir Derils.

4. Lai nēsātu neērtus apavus

Apavi domāti tāpēc, lai būtu ērti staigāt. Tiem jābūt mīkstiem, komforabliem, jāatbilst sezonai un manam kājas izmēram. Jā, un es uzvilkšu zeķītes zandelēs, ja man šķitīs, ka ilgi staigājot, tās var noberzt kājas. Mana kāja ir svarīgāka, kā tā neciešamā psiholoģiska trauma, ko gūs kāda cita estētiskās jūtas.

5. Lai atvainotos par nekārtību

Piedodiet, vai jūs mani noalgojāt, lai es māju turētu kārtībā? Nekas, ka tā ir mana māja? Man nebija atbilstošā noskaņojuma un es to nesakopu – kāda jums gar to daļa?

6. Lai savāktu draugu baru.

Jo nevar taču uzaicināt Mēriju, neuzaicinot Džeku, bet Džonu – neatminoties par Lauru. Ja gribu redzēt Mēriju, es aicinu Mēriju. Un normāli uztveru viņas atteikumu, ja ar Džeku viņai jautrāk.

7. Lai krātu krāmus.

Es izmetu no sava vārdu krājuma frāzi: “un, ja nu noder”. Ja tieši tagad es nezinu, kāpēc man vajadzīga tieši šī lieta, tā dodas uz miskasti.

8. Lai būtu optimiste.

Nē, ne visos cilvēkos ir kaut kas labs. Ir daži cilvēki, kuri ir mēsli no matu galiņiem līdz papēžiem. Burtiski mēslu maisi. Un es netērēšu ne minūti sava dārgā laika, lai šajos mēslu maisos meklētu kaut ko labu.

Es esmu daudz par vecu daudz kam. Un es esmu laimīga, ka paspēju to saprast un apzināties līdz brīdim, kad man pāri klāsies akmens plāksne ar uzrakstu: “Šeit guļ Mišela, viņa visu mūžu dzīvoja ne tā kā gribēja un nomira nelaimīga.”

Avots: http://top.thepo.st/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements