Ļauj brīnumiem notikt

12079243_943109092401890_1734674021081294696_n

… un pārstāj GAIDĪT!

Es pārstāju gaidīt … Un pēkšņi dvēselē kļuva tik viegli, it kā nupat tikai būtu sākusi dzīvot.

Līdz šim es vairāk domāju par to, kā dzīvot, bet te, pēkšņi, vienkārši sāku dzīvot.

Es pārstāju kaut ko gaidīt no sevis.

Agrāk gaidīju, ka tūliņ, tūliņ mans potenciāls atvērsies un es kļūšu tāda un tāda, uzrakstīšu 100 rakstus, bet labāk – 10 grāmatas, radīšu kaut ko ļoti vērtīgu un tamlīdzīgi.

Es pārstāju no sevis gaidīt rezultātus. Tāpat es pārstāju kaut ko gaidīt no citiem – ka pēkšņi tie mani novērtēs, būs pret mani labi un atbildīgi…. Pārstāju gaidīt no partnera, ka tas pēkšņi sāks mani saprast un darīt tā, kā man gribās, lai viņš darītu…

Es pārstāju gaidīt naudu, ar prieku un pateicību pieņēmu tās naudas summas, kas man ir. Pārstāju gaidīt un pieprasīt no dzīves, lai tā man dotu kaut ko…. — man visu laiku iekšā sēdēja netaisnības un apdalītības sajūta — es tik daudz visu ko daru, un nekā, bet cits, neko nedarot, saņem tadus lieliskus rezultātus.

Vēl es pārstāju gaidīt, ka rīt, ka rīt pēkšņi viss būs lieliski un problēmu vairs nebūs. Naivais bērnišķīgais manī gribēja mieru un rāmumu, bet pieaugušais neapzinājās, ka miers un rāmums ir iekšā, ne – problēmu un risināmo lietu neesamībā.

Es vispār pārstāju kaut ko gaidīt… Man kļuva vienaldzīgi tas, kas notiks. Agrāk man bija svarīgi, lai notiek tikai labais, ka visam noteikti jānotiek tikai labi. Bet iekšienē sēdēja bailes par to, ka tik nenotiek kas slikts, ar ko nevarēšu tikt galā. Es atlaidu gaidas, sakot sev: «Kas būs — tas būs. Viss notiks tieši tā, kā man būs labāk».
Nē, man ir plāni, kurus vēlos realizēt, taču izrādījās, ka mani plāni un tas, ko par tiem domāju, ir smieklīgi, salīdzinot ar iespējām, kuras man sagatavojusi dzīve.

Gaidīšana apstādina enerģiju pie kaut kā viena, maksimums – pie pāris variantiem. Kā likums, pie tā, kas jau prātā uzbūvēts, tā neļaujot kustēties enerģijai, neļaujot dzīvei atnest to – pašu labāko tev… Un šis labākais, kā likums, ir tieši tas, ko tu negaiidi.

Manī iepriekš visu laiku bija pastāvīgas gaidas un attiecīgi jau prātā uzbūvēta ķēdīte, kā visam jānotiek, — un prāts drudžaini strādāja, lai sekotu šai ķēdītei un, nedod Dievs kaut ko palaist garām.

Jautājums «kā?» pastavīgi atkārtojās manā galvā: «Kā? Kā? Kā?»
Un pats interesantākais ir tas, ka atbilde tā arī neatradās, — vairums atbilžu es saņēmu, kad pavisam nedomāju,  «kā». Es taču gribēju priekšlaicīgi zināt, kā viss notiks, bet tā taču nemēdz būt. To mēs nevaram zināt.

Agrāk, pirms kaut ko darīt, man bija jāiziet sagatavošanas process, bet tas, kā likums, vienmēr ir garš un mokošs, un dažkārt tā ievelkas, ka darbībām vairs neatliek laika un spēka.
Tas ir kas līdzīgs tam, ka gatavojies eksāmenam tik cītīgi, ka tad, kad pienāk pats eksāmens, vairs nav spēka tam un nevari parādīt labāko, uz ko esi spējīgs.

Piekususi no šī teicamnieces sindroma, es atļāvu, lai manī notiek revolūcija.

Kā notiks, notiks… Ak, Dievs, cik tajā brīdī man palika viegli — kļuva absolūti vienalga «kā», kāda starpība… Es atslābu, viss būs tieši tā, kā tam jābūt…

Un no tā brīža manā dzīvē sāka notikt brīnumi:

  1. Es sāku labāk dzirdēt sevi, mani sāka “apmeklēt” idejas. Es sāku tajās ieklausīties un sapratu, ka varu tās realizēt., pat, nesaprotot, kā. Bet es gāju un realizēju un šajā procesā atradās ceļi un veidi, kā tās realizēt.
  2. Es sāku darīt daudz vairāk, jo agrāk ilgi gatavojos un tā arī netiku līdz pašai darbībai – “nolūzu” jau ceļa sākumā. Pabrīnījos, ka viss izdevās labāk, nekā biju gaidījusi.
  3. Es sāku prasīt to, kas bija vajadzīgs dotajā momentā un atteicos no tā, kas nav vajadzīgs tagad, negaidot, ka citi cilvēki sapratīs vai nesapratīs.
  4. Dažādi notikumi burtiski sāka birt manā dzīvē un es pat visu nepaspēju — cik daudz visa kā jāizdara, pie kam ar nelielu piepūli viss sanāk un notiek. Pie kam, es pati sāku formēt dažus svarīgus momentus, ne vienkārši reaģēt uz to, kas «notiek» ar mani.
  5. Un cik daudz dažādu jaunu iepazīšanos! Es pabrīnījos par to, ka tik vienkārši iepazīstos ar cilvēkiem uz ielas, supermārketos, liftos — kur vien ir cilvēki — un mani netraucē jautājums «kā man iepazīties?» un «kur to izdarīt?».
  6. Un, cik daudz reižu tagad es izradījos īstajā laikā, īstajā vietā. Notikumi sāka kārtoties ķēdītē un aizveda mani tieši tur, kur man bija jābūt tajā momentā.
  7. Mans vidējais čeks supermārketā samazinājās 2 reizes, agrāk es pamanījos sapirkties tik daudz kā nevajadzīga un ar to man nepietika, bet tagad – es vienkārši pērku kvalitatīvas lietas par normālu cenu.

Ļoti daudz kas manā dzīvē sāka notikt pats no sevis. Pat tas, kas agrāk nestrādāja, lai kādus nolūkus un vēlmes es neizteiktu. Tajā laikā es nesapratu, ko dzīve man piedāvā tieši tagad – šajā mirklī, un sūdzējos par to, ka tā man neko nepiedāvā, ka tā ir tāda un šitāda, netaisnīga, nerūpējas par mani un neko nedod. Es vienkārši neievēroju un neredzēju tās dāvanas, jo biju “gaidībās” un visu laiku centos prātā atrast atbildi uz jautājumu  «kā?».

Viss izrādījās daudz vienkāršāk: kontroles neesamība un nevajadzīgā zināšana par to, kā viss notiks, — atlaižu visas savas gaidas, jo tas, kas notiks, notiks man labākajā veidā, kādā vien tas var notik.

Un es sāku sajust dzīves straumi, tās mainīgumu un atsaukties un atbildēt uz to, ko tā piedāvā man tagad:
šeit un tagad.
Autors: Jevgeņija Medvedeva
Avots: http://woman-universe.com/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements