Oda sāpēm. Vai kāpēc mēs kāpjam uz grābekļiem?

10592796_331031060354888_4860143027569773050_n

Autors: Lina Kamarzajeva

Nesen es aizdomājos par to, kāpēc mēs slikto atceramies labāk par labo? Kāpēc ciešanas tik dziļi iesēžas mūsu atmiņā, ka pat pēc daudziem gadiem atmiņas par pārdzīvoto izsauc drebuļus?

Šķiet, vajadzētu būt tā, ka laiks dziedē, tu esi pavisam cits, kā biji, tava dzīve ir pilnīgi izmainījusies, bet vienalga – jebkurš atgādinājums, kurš kaut attāli līdzinās tam, ko reiz esi pārdzīvojis vai, satiekot cilvēku, kurš kaut nedaudz līdzinās tam, kurš pagātnē izraisījis ciešanas un sāpes, kļūst par iemeslu, kā minimums, sliktam garastāvoklim.

Tad kāpēc slikto mēs atceramies spilgtāk kā labo? Varētu iedomāties, ka sliktas emocijas ir daudz spēcīgākas, tāpēc tās iesēžas atmiņā daudz pamatīgāk. Taču kaut kas tajā visā man “nelīmējās”. Manā dzīvē taču bijis tik daudz skaistu prieka brīžu, no kuriem elpa aizraujas vēl tagad, sirds sitas straujāk no prieka sajūtas. Taču, nez kāpēc, es neatceros visu šo mirkļu sīkās detaļas, toties sliktos atceros līdz mazākajam sīkumam! Vai varbūt, ka esmu rūdīts pesimists… Tā filosofējot, es turpināju apdarīt savas mājas lietas, līdz mans skats apstājās pie ieslēgtās, uzkarsušās plīts.
Urā!!!! Viss skaidrs!

Pieaugušie brīdina bērnus: nelaizi šūpoles salā, nebāz pirkstus rozetē, neēd lāstekas, nedzer no peļķes… Taču katrs no mums ir pamēģinājis pārkāpt šos aizliegumus? Un saņēmis mācību, ka sekas ir diezgan nepatīkamas. Un diez vai kāds, pēc tam, kad sāpes pārgājušas, mēģinās vēlreiz pārbaudīt, cik garšīgas ir šūpoles. Tātad, vienreiz uzzinājis, cik karsta ir degoša plīts un cik sāpīgi ir aiztikt plikus elektrības vadus, mēs diez vai mēģināsim sev nodarīt tādas fiziskas sāpes, vēl vairāk – mēs no tām vairīsimies.

Sāpes – tā ir organisma aizsargreakcija. Sāpes – tas ir pašsaglabāšanās instinkta darba instruments.Tad ar ko dvēseles sāpes atšķiras no fiziskajām? Diez vai kāds iebildīs, ka dvēseles sāpes ir kas mazāks un nenozīmīgāks par fiziskajām sāpēm.

Man viss kļuva skaidrs. Negatīvās emocijas mēs atceramies tik ilgi tāpēc, lai atmiņas par sāpēm neļautu izpostīt mūsu Dvēseli. Tā ir spēcīga aizsargreakcija. Lūk, kāpēc mēs tik ilgi atceramies situācijas, kad bija sāpīgi. Starpība tik tā, ka atkailinātus vadus vairs neķeram rokā, bet vēlreiz un vēlreiz veidojam ārdošas attiecības, katru reizi cerot, ka šoreiz viss būs citādāk.

Taču bieži mēdz būt arī tā, ka reiz pārdzīvojuši lielas dvēseles sāpes, mēs glabājam tās, auklējam, lolojam, nesam savus pārdzīvojumus izstieptās rokās, stāstām par tām ne bez lepnuma. Vēl vairāk, esam gatavi mesties cīņā ar tiem, kuri mēģina mums teikt, ka mēs paši esam savu ciešanu iemesls un, ka pašuzupurēšanās, ar kuru slepeni pat lepojamies, ir absolūti bezjēdzīga lieta. Mēs dusmojamies uz tiem, kuri piedāvā pameklēt savās bēdās slēpto labumu un tā vietā, lai mainītu citus, sāktu mainīt sevi.

Viss tāpēc, ka pierodam dzīvot ciešanās, tās parvēršas par tadu savdabīgu komforta zonu. Bet cilvēki nemīl pamest komforta zonu.

Tāpēc, ka šajā purvā dzīvot lai arī ir neērti, tomēr mēs te zinām katru stūrīti, mākam šajā dūkstī pārvietoties, tikt galā ar šķēršļiem, pierodam pie šīs smakas. Mēs pierodam ciest. Kā gan tas būs tur ārā, citā realitātē – kur ir pavisam citi noteikumi, neizpētīti plašumi un tu pats veido savu realitāti…. Nezināmais! Lūk, kas biedē! Bailes nezināmā priekšā!

Tāpēc arī nākamas attiecības tiek veidotas ar noteikumu, ka tiks saglabāta komforta zona. Tas ir paradokss: komforta zona diskomfortā. Un var cik uziet paziņot visiem par savu smago likteni, taču turpināt dzīvot ierastajā “nevaru, esmu piekususi”.

Ir ieradums – ciest, bet ir arī ieradums – neciest. Cilvēks ir savu ieradumu saimnieks un ne – otrādi..

Par laimi, savā dzīvē esmu satikusi daudz cilvēku, kuri, vienreiz pārdzīvojuši smagas ciešanas, kļuvuši labāki un garīgi izauguši. Un sāls jau nav tajā, ka viņiem vairs nesāp vai arī viņi izjūt šīs sāpes kaut kā savādāk, bet gan tajā, ka tie atteikušies baudīt šīs sāpes, viņi nelepojas ar savām ciešanām, bet dāvā citiem cilvēkiem savu mīlestību un ticību, Palīdz cilvēkiem, kuri nokļuvuši līdzīgās situācijās, ieraudzīt izeju. Ar savu piemēru parādot: es varēju, tātad arī Tu vari un tev izdosies! Šie cilvēki sāpēs redz iemeslu kustēties tālāk. Jūs viņus noteikti ziniet. Es atceros savas sāpes, taču atradu spēkus kustēties tālāk. Tie, kuri vēlas, var nākt kopā ar mums!

Avots: http://rodoswet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements