Svētākā vieta

18

Reiz dzīvoja divi brāļi, viens bija neprecēts, otram bija ģimene – sieva un pieci bērni. Brāļiem bija ferma, auglīga zeme, kas dāvāja bagātīgu graudu ražu. Savākto ražu brāļi vienmēr dalīja divās līdzīgās daļās.

Sākumā viss bija labi. Vēlāk precētais brālis sāka mosties nakts vidū un domāt: «Nē, tas nav taisnīgi. Brālim nav ģimenes, tajā pat laikā viņš saņem pusi ražas. Man ir sieva un pieci bērni, man būs atbalsts vecumdienās. Bet kas parūpēsies par brāli, kad viņš būs vecs? Viņam jāpelna vairāk, kā viņš pelna līdz šim. Es domāju, ka viņam vajadzīgs vairāk naudas kā man.».

Ar tādām domām viņš naktī piecēlās un devās uz brāļa istabu lai izbērtu tur maisu graudus.

Neprecēto brāli arī naktīs sāka apciemot līdzīgas domas. Dažreiz viņs pamodās un domāja: «Nē, tas nav taisnīgi. Manam brālim ir sieva un pieci bērni, bet viņš saņem tikai pusi no ražas. Man taču ģimenes nav. Vai tad tas ir taisnīgi, ka mans nabaga brālis, kura vajadzības ir lielākas, saņem tikpat, cik es?» Viņš piecēlās, devās uz brāļa istabu un izbēra tur maisu graudus.

Reiz abi brāļi pamodās vienā laikā un abi devās uz brāļa istabu ar maisiem uz muguras un uz sliekšņa satikās.

Šo stāstu uzzināja tikai daudzus gadus vēlāk, kad brāļu vairs nebija. Bet tad, kad pilsētiņas iedzīvotāji nolēma uzcelt baznīcu, viņi izvēlējās to vietu, kur brāļi satikās nakts vidū, jo nevarēja iedomāties svētāku vietu par šo.
Entonijs de Mello

Tulkoja Ginta FS

Advertisements