Vjetnamas mazās dzīves mācības

IMG_20151008_104010-1

Juris Rubenis intervijā žurnālam “Ieva” teica:
“Būt ceļā ir skaisti. Nekas no tā, ko esi sasniedzis, nevar tev dot tik daudz kā CEĻŠ.”

Viens maziņš ceļa posms manā dzīvē ir noslēdzies, lai tūliņ pat sāktos jau nākamais.

Es ļoti gaidīju mūsu ceļojumu uz Vjetnamu – jo par šo valsti un cilvēkiem biju dzirdējusi daudz labas atsauksmes un tur mūs gaidīja skaista tikšanās ar saviem domubiedriem no visas pasaules.

Bieži notiek tā, ka nez ko sadomājamies un pēc tam viļamies – šoreiz bija savādāk – es biju pārsteigta…

Pirmkārt: par to, ka jau iebraucot lidostā iestājās tāds skaists un rimts miers – neskatoties uz to, ka cilvēku ir daudz un runā viņi mums nesaprotamā valodā.

Viņi smaida – atklāti, silti, draudzīgi, neliekuļoti.

Viņi ir ļoti godīgi: par tad, kad pārdevējs tirgū par savu preci prasa 500 000 dongu, un tu nokaulē līdz 200 000, taču iedod 500 000 – viņš atpakaļ iedod precīzi 300 000.

Viņu mammas nebar savus bērnus, nerausta, nebaksta, vien ar siltu skatienu noglāsta savas atvases un pat tad, kad tie niķojas, mammas sejā nepavīd ne mazākā aizkaitinājuma.

Viņi ir ļoti pateicīgi. Kad lielajā pasākumā klausījāmies, kā Vjetnamieši runā par tām pašām iespējām, ko izmantojam arī mēs, man palika kauns par to, ka mēs tik bieži uzstājam uz to, lai mums kaut kas tiktu dots un tik maz domājam par to, ko dodam paši. Ar viņiem ir savādāk. Viņi dara un nepieprasa. 

Viņi ir ļoti strādīgi: un ārkārtīgi augstu vērtē savus klientus. Viņi par savu biznesu rūpējas kā par mīļoto bērnu – nemitīgi kaut ko uzlabojot. Pat tad, ja šis bizness ir viens galdiņš un divi krēsliņi ielas malā un prece ir ikdienišķā vjetnamiešu zupa.

Kad klausījāmies stāstus par viņu vēsturi, likās, ka tā ir kas ļoti tuvs mūsējai – latviešu vēsturei – tauta, kas ir sašķēlusies (komunistos un citādi domājošos), paverdzināti – sākumā no frančiem, pēc tam amerikāņiem. Postījumus, ko nodarījis karš, varēja redzēt ik uz soļa, kaut arī bijām tajā Vjetnamas daļā, kura atradās pašu amerikāņu kara bāzes un tāpēc tā mazāk cietusi. Gandrīz katrā ģimenē kara laikā ir gājis bojā kāds, un tomēr viņi par amerikāņiem nerunā ar naidu.

Viņi godā savus senčus – tie viņiem ir Dieva vietā.

Viņi kopj savu kultūru un ļoti lepojas ar to, kas viņiem skaists. Viņi ļoti rūpīgi kopj savu Zemi – kopj un godā.

Viņi rūpējas par savu ķermeni. Saule tur karsta un dedzinoša. Katru rītu jau 5cos no rīta, kad lec saulīte, viņi ir jūras malā un vingro – skrien, peldas, meditē – jauni un veci.

Viņi nelamājas: ielās kustība ir ļoti intensīva, lielākā daļa tur pārvietojas ar motorolleriem – izskatās, ka nekādu īpašo noteikumu nav: nav saprotams, kā viņi tur izbrauc, taču avāriju nav un ceļa inspektoru arī nav un visa šī stumdīšanās notiek bez agresīvām lamām un izaucieniem, vien piepīpina, lai dzird, ka tuvojas – un viss. Arī tad, kad ar Tuk-tuk braucamrīkiem braukājām pa Hanojas ielām, pa vidu mašīnām un rolleriem, es nevienu brīdi nedzirdēju nevienu rupju vārdu vai kādas lamas. Tas mani pārsteidza!!!!!

Tagad, atbraukusi mājās, gribēju palasīt, ko viņi paši par sevi un dzīvi saka:

Gudrs cilvēks ātri noveco.

Vecs bambuss dos jaunus dzinumus.

Jauns prāts ir kā mākonītis vējā.

Sūdzības nav plācenīši un taifūnu neapstādinās.

Tīģeriem un aļņiem kopā nestaigāt.

Labāk būt gudram kalpam, nekā muļķim – saimniekam.

Nēšus gatavo tādus, kas der taviem pleciem.

Slikts dancotājs saka, ka zeme nav pietiekami gluda.

Arī svētie mīl naudu.

No taisna koka taisna ēna.

Viens vārds nav pierādījums

Tikai neveiksminieks iet tiesā žēloties.

Tas, kurš neprot būt pateicīgs, nepateiksies pat tad, ja to apbērs ar tūkstošiem rožu ziedlapiņu.

Ēd, bet nepārēdies, runā, bet neaizrunājies.

Kurš teica, ka debesīm nav acu?

 

Ginta FS (Ceļojums uz Vjetnamu)

Advertisements