Stāsts par labestību.

!!!!!!343

Katram no mums ir savas bērnības atmiņas – jautras, smieklīgas, skumjas un mīļas. Dažādas. Bērnībā, protams, visas krāsas šķita daudz košākas, spilgtākas, debesis – zilākas, koki – augstāki, taču labestība paliek nemainīga. Un šis stāsts ir par vienkāršu, cilvēcisku labestību.

Pašā Ziemassvētku priekšvakarā, pārcilājot senās mammas rakstītās vēstules, es atcerējos kādu stāstu, ko viņa man stāstīja:

«Mammai es biju vienīgais dēls. Viņa vēlu apprecējās un ārsti aizliedza dzemdēt, sakot, ka par daudz gadu. Mamma ārstus nepaklausīja – 6 mēnešus slēpa savu grūtniecību un tikai tad – 6. mēnesī pirmo reizi ieradās sieviešu konsultācijā.

Es biju ļoti gaidīts bērns: visi mani mīlēja – vectētiņš, vecmāmiņa, tētis un pat audžu māsa, bet mamma no sava vienīgā dēla katru puteklīti bija gatava noslaucīt!

Pēc dzemdībām mamma ļoti agri sāka strādāt un katru rītu pirms darba veda mani uz bērnudārzu  «Ozoliņi», kas atradās netālu no Timirjazevas Akadēmijas. Lai paspētu laikā uz darbu, mamma brauca ar pirmajiem tramvajiem, kurus, kā likums, vadīja vieni un tie paši vadītāji. Mēs izkāpām no tramvaja, viņa mani aizveda līdz bērnudārza vārtiņiem, nodeva audzinātājas rokās un skrēja atpakaļ uz pieturu, lai sagaidītu nākamo tramvaju.

Viņa regulāri nokavēja darbu un tāpēc vadība viņu brīdināja, ka atlaidīs, ja tas turpināsies. Tā kā mēs dzīvojām trūcīgi un ar vienu tēva algu izdzīvot nebija iespējams, mamma, sirdij trīcot, nolēma palaist mani vienu – trīsgadīgu mazuli, tramvaja pieturā, cerībā, ka es pats aiziešu no pieturas līdz bērnudārza vartiņiem.

Mums viss izdevās no pirmās reizes, kaut šīs sekundes bija viņai pašas briesmīgākās un garākās dzīvē. Viņa skraidīja pie pustukšā tramvaja logiem, lai redzētu, vai es ieeju pa bērnudārza vārtiņiem, vai vēl klumburēju, savīstīts kažokā, šallē un lielos velteņos.

Pēc kāda laika mamma ievēroja, ka tramvajs no pieturas sāka kustēties ļoti lēni un uzņemt ātrumu tikai tad, kad aiz manis bija aizvērušies bērnudārza vārtiņi. Tā turpinājās visus trīs gadus, kamēr gāju bērnudārzā. Mamma pat necentās atrast iemeslu, kāpēc tā notika, kas tā par dīvainu likumsakarību, galvenais, ka viņas bērns bija drošībā un sirds mierīga.

Viss noskaidrojās tikai pēc vairākiem gadiem, kad sāku iet skolā. Mēs ar mammu braucām pie viņas uz darbu un pēkšņi tramvaja vadītāja man uzsauca:

– Sveiks, puisīt! Tu esi tā izaudzis! Atceries, kā mēs ar tavu mammu tevi pavadījām līdz bērnudārza vārtiņiem?»

Ir pagājuši daudzi gadi, bet katru reizi, kad braucu garām pieturai “Ozoliņi”, es atceros šo mazo epizodi no savas bērnības un sirdij kļūst gaišāk, siltāk no šīs sievietes labestības, kura katru dienu nesavtīgi veica vienu mazu, labu darbiņu, aizturot veselu tramvaju, lai vienai pavisam svešai, nepazīstamai sievietei būtu sirdsmiers.

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements