Par skaistāko vecumu

Filisa

Reiz Vladimirs Pozners saņēma vēstuli no savas amerikāņu paziņas Fillisas Šlossbergas.
Viņa rakstīja: “Mana sena draudzene uzrakstīja man vēstuli par savu vecumu un es aizdomājos, vai tiešām esmu veca? Mans ķermenis šad tad saka: jā, veca… bet sirds nepiekrīt. Es negribētu atgriezties savās jaunības dienās”.
Pēc manām domām šī vēstule ļoti precīzi apkopo dzīves rezultātus. 

Lūk, šī vēstule:

“Šajās dienās kāds jauns radījums man jautāja, kā ir būt vecai. Es nedaudz samulsu, par cik neuzskatu sevi par vecu. Ieraudzījis manu reakciju, radījums traki samulsa, taču es teicu, ka jautājums, protams, ir ļoti interesants un es apdomāšu to un paziņošu savus secinājumus.

Vecums ir dāvana, es nolēmu. Šodien es esmu kļuvusi par to cilvēku, par kādu vienmēr esmu vēlējusies kļūt.
Protams, runa nav par manu ķermeni!

Dažkārt mans ķermenis dara mani skumju – krunkas, maisiņi zem acīm, pleķi uz ādas un nokāries dibens.
Bieži mani šokē veča, ko redzu spogulī, taču tas nav uz ilgu laiku.

Es nekad nebūtu ar mieru mainīt savus brīnišķīgos draugus, manu brīnišķīgo dzīvi, manu lielisko ģimeni uz mazāku skaitu sirmu matu un plakanu, stingru vēderu.

Laikā, kad novecoju, es esmu kļuvusi mazāk kritiska pret sevi un labestīgāka.
Es esmu kļuvusi sev draugs!

Es sevi nesodu par to, ka apēdu kādu lieku cepumu, par to, ka nenoklāju gultu, par to, ka nopirku sev pastulbu cementa ķirzaku, kura man galīgi nebija vajadzīga, bet kura manam dārzam piešķir tādu – avangardiskāku izskatu.
Man ir tiesības pārēsties, nenovākt aiz sevis, būt ekstravagantai.

Es biju lieciniece tam, kā pārak daudzi mani labi un tuvi draugi pamet šo pasauli pāragri, vēl neizdzīvojuši un nesapratuši to brīnišķīgo brīvības sajūtu, ko dāvā vecums.

***
Kuram kāda daļa, ka es lasu grāmatu līdz četriem rītā un guļu līdz pusdienai?
Es pati ar sevi dejoju, klausoties brīnišķīgas melodijas un, ja kādreiz gribas sentimentāli paraudāt par aizgājušo mīlestību, es to daru brīvi, bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Es staigāju pa pludmali peldkostīmā, kas knapi satur manu apresnējušo ķermeni un, ja sagribēšu, metīšos peldus okeāna viļņos, neskatoties uz žēluma pilnajiem skatieniem no jauniem radījumiem ar plakaniem vēderiem un apģērbtiem bikini.
Arī viņi reiz novecos.
***

Tiesa, dažkārt es esmu aizmāršīga.
Starp citu, ne viss dzīvē ir atcerēšanās vērts, bet svarīgo es atceros.
Protams, manas dzīves laikā mana sirds ir bijusi saluzta ne reizi vien.
Kā tā var nelūzt, ja tu pazaudē mīļoto cilvēku, vai kad cieš Tavs bērns, vai arī kad mīļo suni nobrauc mašīna?

Taču salauztas sirdis ir mūsu spēka avots, avots mūsu dzīves izpratnei un līdzcietībai.
Sirds, kas ne reizi nav bijusi salauzta, ir sterila un tīra, tā nekad nesapratīs nepilnības prieku.
***

Liktenis mani ir svētījis, atļaudams dzīvot līdz sirmam vecumam, līdz brīdim, kad mani jaunības dienu smiekli atstājuši savas pēdas manā sejā.

Iedomājieties, cik daudz ļaužu nodzīvojuši nesmējušies un nesagaidījuši pirmo sarmu savos matos?
Es varu godīgi teikt “nē”. Es varu godīgi teikt “jā”.

Gadiem ejot, arvien vieglāk ir būt patiesam un godīgam. Tu arvien retāk domā par to, ko par Tevi padomās citi.

Es vairs par sevi nešaubos.
Es pat esmu nopelnījusi tiesības kļūdīties.
***

Un tā, atbildot uz Tavu jautājumu, varu teikt: man patīk būt vecai. Vecums mani ir atbrīvojis.
Man patīk tas cilvēks, par kuru esmu kļuvusi.

Es nedzīvošu mūžīgi, taču kamēr vien esmu šeit, es nezaudēšu laiku un netērēšu to, domājot par to, kas varēja notikt, bet nenotika, par to, kas vēl varētu notikt.
Un es ēdīšu saldumus, kad vien man sagribēsies.”
No vēstules, kuru rakstīja V.Pozneram sena paziņa Fillisa Šlossberga no Amerikas.

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements