Riskēt vai neriskēt?

puķe

Bija pavasaris. Blakus viena otrai auglīgajā zemē gulēja divas sēkliņas.

Pirmā sēkliņa teica: “Es gribu izaugt! Gribu laist saknes dziļi, dziļi zemē un dzīt spēcīgus asnus pretī saulei… Es sapņoju par to, kā ar saviem pumpuriem es pasaulei pavēstīšu par pavasara atnākšanu… Es gribu sajust siltos saules starus un rasu uz manām maigajām lapiņām!”

Un sēkliņa izauga, pārvēršoties par brīnumskaistu ziedu.

Otra sēkliņa teica: “Es ļoti baidos. Ja palaidīšu saknes zemē, tad nav jau zināms, ar ko tās sastapsies tur, pazemes tumsā. Ja man izaugs maigi asni, tos kāds var sabojāt…. Ja parādīsies pumpuri, tos var apskādēt kukaiņi. Un vēl trakāk, kad izplauks ziedi, tos kāds var noplūkt vai samīdīt kājām. Nē, labāk es pagaidīšu, kad iestāsies drošs un mierīgs laiks”.

Un sēkliņa sāka gaidīt…

Garām gāja vista. Tā ieraudzīja sēkliņu un noknābāja to.

Morāle: to, kurš baidās riskēt un kustēties uz priekšu, dzīve noteikti “noknābās”.

Patrīsija “Patti” Elvina Hansena no grāmatas “Cāļa zupa dvēselei.”

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements