Koka bļodiņa

112

Kāds vecs vīrs pārvācās dzīvot pie dēla, vedeklas un viņu četradīgā dēla. Viņa rokas trīcēja, acis slikti redzēja un gaita bija kļuvusi grīļīga. Ģimene vakariņoja pie kopēja galda, taču vecā vīra trīcošās rokas un sliktā redze apgrūtināja šo procesu. Ēdiens krita no karotes uz grīdas, piens izlaistījās no glāzes un notraipīja galdautu. Dēls un vedekla arvien vairāk niknojās par to.

— Mums kaut kas jādara, — teica dēls. — Man apnicis, ka viņš tik skaļi ēd, izlaista pienu un piebārsta ēdienu pa grīdu.

Vīrs un sieva nolēma nolikt mazu galdiņu istabas kaktā. Tur vecais vīrs vientulībā turpināja ēst savu ēdienu, kamēr ģimene vakariņoja visi kopā. Pēc tam, kad tēvs vairākas reizes saplēsa savu šķīvi, viņam ēdienu pasniedza koka bļodiņā. Kad kāds no ģimenes paslepus uzlūkoja veco vīru, redzēja, ka tam acīs bija asaras. Vienīgais, ko viņš dzirdēja bija dzēlīgi aizrādījumi brīžos, kad karote izkrita no rokas vai bļoda apgāzās.

Mazais puika visu to vēroja klusējot. Reiz kādā vakarā pirms vakariņām, tēvs ieraudzīja, ka puika uz grīdas spēlējas ar koka gabalu. Viņš maigi pajautāja:

— Ko Tu, dēliņ tur dari?

Tikpat paļāvīgi un laipni zēns atbildēja:

— Es taisu koka bļodiņu Tev un mammai, no kuras jūs ēdīsiet, kad es izaugšu.

Puika pasmaidīja un turpināja darboties. Dēla vārdi vecākus tā apstulbināja, ka viņi pazaudēja runas spējas. Asaras lija pār viņu vaigiem un, kaut neviens nebilda ne vārda, viņi zināja, kas jādara.

Tajā vakarā dēls paņēma tēvu aiz rokas un apsēdināja pie ģimenes galda. Visu atlikušo dzīvi viņi ēda pie viena galda un vairs nevienu neuztrauca ne saplēstie šķīvji, ne izlijušais piens.

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements