Tā būs ne vienmēr!

42 (1)

Reiz kāds cilvēks, staigājot pa pilsētu, ieraudzīja ielas malā sēdošu večuku. Piegāja tam klāt un teica:
— Lūk, Tu tāds vecs te sēdi, droši vien nogājis ne mazo dzīves ceļu, noteikti esi dzīvesgudrs? Saki man, es tāds jauns un spēcīgs vīrietis, nekādīgi nevaru atrast sev labu darbu. Dēls man ir narkomāns, meita staigule, sieva – caurām dienām dzer un majās neko nedara. Kā man būt? Kā to visu izlabot?
Vecais vīrs atbildēja:
— Uzkar sev pie durvīm plāksnīti un uzraksti uz tās: “Tā būs ne vienmēr”.
— Un viss? – brīnījās vīrietis.
— Jā.
Vīrietis tā arī izdarīja.
Pēc neilga laika viņa dēls beidza lietot narkotikas, kļuva par ticīgu cilvēku, meita iemīlējās jaunā cilvēkā un izveidoja ģimeni, sieva izārstējās no alkoholisma un kļuva par labu saimnieci, pats atrada labu darbu, vairs nestaigāja kājām, bet braukāja dārgā automašīnā…
Reiz viņš brauca pa to pašu ielu un apstājās tajā pašā ielas malā, kur pirms pāris gadiem sastapa veco vīru. Večuks turpat vien arī sēdēja. Vīrietis piebrauca tuvāk, pavēra automašīnas logu un, neizkāpis no tās, teica večukam:
— Nu, ko, vecais? Arvien vēl sēdi? Kā redzi, es visu esmu sasniedzis. Gan dēls man vairs nav narkomāns, bet ticīgais, meita vairs nav staigule, bet apprecējās un izveidoja ģimeni. Arī sieva kļuvusi par lielisku saimnieci. Savukārt man ir lielisks darbs un tagad esmu liels priekšnieks. Bet Tu, kā sēdējis, tā arī sēdi, laikam nav Tev ne talantu ne spēju. Un kādu padomu Tu man tagad dosi?
Večuks paskatījās vīram acīs un teica:
— To plāksnīti nenoņem!

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements